Migela de Servantes Saavedra grāmatā „Dons Kihots” tiek attēlota dzīves realitāte viduslaiku Spānijā. Grāmatas galvenais varonis Dons Kihots dzīvoja Spānijā, Lamančas ciematā viduslaikos. Minētais idalgo savos vaļas brīžos nodevās bruņinieku stāstu lasīšanā ar tādu patiku un aizrautību, ka aizmirsa visas medības, savas mājas pārvaldīšanu un citas pasaulīgās nodarbes. Dona Kihota apmātība uz grāmatu lasīšanu bija tik liela, ka viņš pat pārdeva vairākus hektārus aramzemes, lai tikai varētu par iegūto naudu nopirkt bruņinieku stāstu grāmatas. Vismīļākie stāsti mūsu varonim bija tie, kurus bija sarakstījis slavenais Fesiljano DE Silva. Donu Kihotu valdzināja sarežģītie teikumi un mīlas vēstules, kurās dažreiz bija rakstīti šādi vārdi: „Jūsu neprāta saprātīgums attiecībā pret manu prātu tik ļoti vājina manu saprātu, ka man šķiet pilnīgi saprātīgi žēloties par Jūsu skaistumu.” No šādiem teikumiem mūsu bruņinieks zaudēja savu veselo saprātu un pavadīja naktis bez miega, lai izlobītu šo vārdu jēgu. Mūsu varonis tā iegrima lasīšanā, ka viņa iztēli piepildīja viss, ko viņš bija lasījis grāmatās - burvestības, strīdi, cīņa ar milžiem, mīlestības dēkas un apspiesto glābšana. Dons Kihots visu lasīto uztvēra tik reāli, ka pats sevi iedomājās bruņinieka tēlā. Kad Dons Kihots galīgi bija no grāmatu lasīšanas zaudējis veselo saprātu, viņam radās dažādas neprātīgas idejas, viena no tām bija kļūt par klaiņojošo bruņinieku un doties pasaulē meklēt piedzīvojumus, lai vairotu savu slavu un pakalpotu savai valstij. Lai dotos savā pirmajā pārgājienā Dons Kihots sameklēja savu senču bruņas un ieročus, tos nospodrināja un devās aplūkot zirgu ar kuru bija nolēmis doties tālajā ceļā. Jau jājot zirgam mugurā mūsu drošsirdīgais Dons Kihots atcerējās, ka viņš nav iesvētīts Bruņinieka kārtā, bet tas nemazināja vēlēšanos paveikt kaut ko labu, un mūsu jaunizceptais bruņinieks turpināja ceļu un pats sevi uzmundrināja ar vārdiem; ’’Nav šaubu, ka nākamajos laikos, kad parādīsies patiesais stāsts par maniem slavenajiem darbiem mācītais vīrs, kas to sarakstīs, attēlos manu pirmo tik agrīno izjājienu šādiem vārdiem: „Tikko gaišcirtainais Apolons izkliedēja pāri plašajam zemes vaigam savu matu zeltainos pavedienus un tiklīdz mazie, daudzkrāsainie putniņi ar savām lokanajām mēlēm maigo un labskanīgi sveicināja rožaino rīta blāzmu, kas atstādams greizsirdīgā vīra balto gultu, atvēra Lamančas apvāršņa durvis un balkonus, - slavenais bruņinieks dons Kihots, pamezdams dīkdienības dūnu pēļus, uzsēdās mugurā savam slavenajam zirgam Rosinantem un devās ceļā pa seno pazīstamo Montjēlas līdzenumu”. …
