Valdības iejaukšanās ir nepieciešama tādos gadījumos, ja kāda prece vai pakalpojums spēj paaugstināt labklājības līmeni, taču tirgus noteiktajā situācijā nedarbojas. Tas vai nu nespēj nodrošināt efektīvu saimniekošanu vai nu nespēj apmierināt visas cilvēku vajadzības, vai arī risina šīs problēmas neefektīvi un nodrošina nevienmērīgu un nevēlamu sadales efektu. Valsts regulējošā iedarbība ir nepieciešama arī gadījumos, kad valsts pāriet no komandekonomikas uz tirgus ekonomiku. Jo valsts nevar uzreiz pariet uz tādu līmeni ekonomikā kā attīstītās valstis, tas ir jādara pakāpeniski un tirgus bez valsts iejaukšanās to paveikt nevar. Sķērslis attīstībai var būt arī iedzīvotāju zemais dzīves līmenis, kā arī pārejot no komandekonomikas uz tirgus ekonomiku reāli ir jānovērtē nākotnes iespējas un pagātnes notikumi. Taču, lai arī valstiskā regulēšana ir nepieciešama veiksmīgai valsts attīstībai, tas ir, valsts vienmēr ir bijusi noteicēja par nodokļiem, muitas darījumiem un pastu kā valstisku pasākumu, kas arī savā veidā ir regulēšana, tomēr joprojām rodas jautājums vai valstij vajadzētu regulēt tirgus ekonomiku un, ja vajadzētu, tad ko tieši regulēt un kā. Regulēšanai tiek piedēvēti arī vairāki pamatojumi un virzieni, piemēram, ir jānodrošina saimnieciskās dzīves nepārtrauktība un uzņēmējdarbība ir jābalsta uz pavisam jauniem noteikumiem nekā iepriekš, valstij ir jāizstrādā detalizēts plāns kā viss veiksmīgi darbosies, kas ir ļoti svarīgi, tad arī tikai valsts var veidot tiesiskos pamatus uz kuriem balstīsies tirgus ekonomika, neviens cits to nespēj, tad valstij ir jāizstrādā privatizācijas un denacionalizācijas mehānisms, valstij kā arī pašvaldībām ir jāpārvalda visi viņu īpašumi un jāsagatavo tie privatizācijai, tai arī ir jāsagatavo attīstības stratēģija tirgus ekonomikai, nozīmīgs uzdevums valstij ir arī mazināt monopolus un vairot konkurenci, kā arī tai ir jāuzņemas dažu resursu pārdale uz sevi, ja privāto uzņēmumu intereses ir pretējas sabiedrības interesēm.
…
