Minimums - par iespējām sakārtot savu dzīvi

1. Minimums par izvēli

Visu patieso garīgo skolotāju galvenais vēstījums – IZMAINĪT SAVU DZĪVI VAR VISI, tātad vari arī tu (ja gribi, protams) !

Ko tad nepieciešams darīt, lai izmainītu savu dzīvi?
Alberts Einšteins ir teicis: “Neprāts ir tas, ka tu turpini darīt to pašu, taču sagaidīt gribi citu rezultātu”. Ja tu gribi, lai tava dzīve izmainītos, tad tev vajadzēs kaut ko izmainīt. Ja tu turpināsi darīt to pašu, tad kā tava dzīve var izmainīties pati par sevi?”
Attieksmē pret dzīvi ir divas pieejas. Ir cilvēku vairākums, kas turpina darīt to pašu, pastāvīgi sapņojot, ka vienreiz taču veiksme, liktenis, burvestība vai dievišķā iejaukšanās izmainīs viņu dzīvi. Vēl ir arī cilvēku mazākums, kas apzinās, ka viņu dzīvei ir jāmainās, tāpēc viņi aktīvi darbojas, lai izsauktu šīs izmaiņas. Viņi izmaina to, kas ir viņu spēkos izmainīt.
Tagad par lietām, kuras cilvēku vairākums nezina. Vienkāršots izklāsts par sarežgītiem ar bezgalību saistītiem procesiem.
Ikvienam uz Zemes dzīvojošajam cilvēkam ir piemērojams Mūžīgais likums: “Tu nevari izmainīt savu dzīvi, neizmainot sevi”. Tātad, lai izmainītu ārējo situāciju, tev jābūt gatavam izmainīt savu iekšējo situāciju. Tev nepieciešams paskatīties spogulī. Tev jābūt gatavam atrast un izņemt baļķi no savas paša acs. Tev pašam ir jāizdara izvēle, lai izmainītu esošo situāciju. Izaugsmi ir jāstāda augstāk par komfortu. Dzīve jāvērtē augstāk par nāvi. Dzīve vienmēr ir pastāvīgu izvēļu virtene, tu nevarēsi nekur aiziet no atbildības izdarīt izvēli. Tu vari izbeigt pieņemt lēmumus, taču, lai to izdarītu, tev nepieciešams pieņemt arī tādu lēmumu. Tu vari ļaut citiem cilvēkiem vai iestādēm pieņemt lēmumus tavā vietā, taču, lai to izdarītu, tev nepieciešams pieņemt arī tādu lēmumu. Un uzturēt šādu stāvokli tu arī vari tikai turpinot pieņemt lēmumus: “Es pats lēmumus nepieņemu”. Taču lēmums, nepieņemt lēmumus padara tevi par garīgi mirušu. Fiziski tu būsi dzīvs, taču tajā pašā laikā tu būsi garīgi miris. Neizdarot izvēli, tu nevari būt garīgi dzīvs, jo dzīve ir nepārtraukta izvēle – tā ir izvēle būt vairāk. Nāve – tā ir izvēle būt mazāk.
Taču izmaiņām ir jāsākas ar tavu vēlmi izmainīties un risinājums šeit it kā vienkāršs. Tev ir jāgrib šīs izmaiņas tik spēcīgi, lai tu būtu gatavs un arī spētu sasniegt augstāku sapratni par sevi dzīvē, kas izraisītu šīs izmaiņas.
Kas var sekmēt šādu iespēju rašanos? Te var palīdzēt tev pieejamo rīcības variantu zināšanas.

2. Minimums par iespējamajiem darbības variantiem

Visām izvēlēm ir sekas. Pastāv divu tipu sekas. Vienas sekas ierobežos tevi un izdarīs negatīvu iespaidu uz tavu dzīves pieredzi. Citas – atbrīvos tevi un bagātinās tavu dzīves pieredzi. Tātad sekas var padarīt tavu dzīvi būt “par mazāk” vai būt “par vairāk”. Sekas “par mazāk” ir ierobežojošās sekas – tās ir rezultāti tādām izvēlēm, kas pamatojās uz nepilnīgu esošās situācijas un pieņemamā lēmuma sapratni. Tad tava dzīve var būt kā lejupejoša spirāle, kas ierobežo dzīves pieredzi, izraisot trūkumu, vilšanos, bailes, dusmas un cīņas nepieciešamības sajūtu. Sekas “par vairāk” ir atbrīvojošās sekas, kas pamatojās uz izpratni par sevi un par citiem. Jo tuvāk tu nokļūsi patiesībai, jo vairāk tā tevi atbrīvos, lai nodrošinātu tev būt vairāk. Tad tava dzīve var būt kā augšupejoša spirāle, kas pastāvīgi paplašina dzīves pieredzi un veicina tālāko attīstību, laimi un dvēselisko mieru. Pielietojamo variantu jāizvēlas pašam, jo tu taču izvēlies vienmēr, neatkarīgi no tā vai to dari pats vai nē. Tikai pats vien zini vai šie lēmumi tiek pieņemti apzināti vai neapzināti.
Jo tālāk tu būsi no patiesības, jo vairāk tās trūkums ierobežos tevi un pārvērtīs tavu dzīvi par cīņu, jo tu tādā veidā (intuitīvi !) mēģināsi no “būt mazāk” kļūt par “būt vairāk”. Tad, droši vien, izdarīsi arī vēl citus nepārdomātus (neapzinātus) lēmumus, kas neizbēgami novedīs vēl pie lielāka skaita ierobežojošām sekām. Ja tā tas turpināsies ilgāku laiku, tad tev jau var sākt likties, ka viss, ko tu dari, izraisa tikai ierobežojošās sekas. Šāds stāvoklis, uztverts savā galējībā, spiež tevi justies tā, it kā nebūtu nekādas izvēles, nekādu labvēlīgu dzīves variantu. Tāds ir garīgās bezspēcības, garīgās nāves stāvoklis. Tātad nepārdomāta izvēle šādā stāvoklī šo stāvokli vēl tikai pasliktina. Šī lejupejošā, sevi pašuzturošā spirāle var tikt pārtraukta tikai ar tavas gribas piepūli – darbību. Tev ir jāvēlas atkal pārņemt varu pār sevi un pašam veikt izvēli. Tāpat tev jāvēlas saprast savu dzīvi, jo tikai tas tev dos iespēju veikt apzināto izvēli un izbēgt no nepatīkamā stāvokļa. Tev būs nepieciešams papūlēties, lai izrautos brīvībā, jo problēmu nevar atrisināt ar to pašu apziņas stāvokli, kas radīja šo problēmu.
Tavs vispārējais priekšstats par pasauli, tava pamatkoncepcija, ir veidojusies ilgā laika periodā un tāpēc uz to ir atstājušas iespaidu daudzas idejas, no kurām dažas ir aprobežotas vai pat kļūdainas. Tavas dzīves izmaiņas iespējas ir apslēptas šo kļūdaino ideju atrašanā un nomaiņā ar augstāka līmeņa sapratni. Ja cilvēks jūtas bezspēcīgs, it kā viņam vairs nav nekādu citu dzīves variantu, viņš VIENMĒR negrib apšaubīt kādu „neapgāžamu” pārliecību, viņš ir ieciklējies uz šo aprobežoto vai kļūdaino ideju, atsakoties pat šaubīties par to. Iespējams, ka šis cilvēks ir ieprogrammēts baidīties, ka notiks kaut-kas “slikts”, ja viņš šaubīsies par agrāk izvēlēto “nekļūdīgo” dogmu. Vai arī, varbūt, viņš ir padevies lepnīguma kārdinājumam, uzskatot, ka viņa ticības sistēma ir pati labākā – absolūtā patiesība un tāpēc par to nevar šaubīties. Šāda atteikšanās pamest sava prāta izveidoto cietumu ir galvenais faktors, kas notur ļoti daudzus cilvēkus vienveidīgo cīņas un ciešanu mehanisko darbību slazdā. Tāpēc izvēlei ir jāpamatojas uz augstāku dzīves izpratni un to tu vari panākt tikai izejot aiz savu pašreizējo zināšanu un pārliecību robežām, aiz savām prāta – mentālajām (EGO izveidotajiem "pareizo" stereotipu kompleksu) nostādnēm.
Dzīve – tā ir nepārtraukta attīstība. Atskaties vēsturē un pārliecinies, ka neviena ideja (reliģioza, politiska, zinātniska, ...) nav izturējusi laika pārbaudi. Iemesls tam ir tas, ka cilvēce, lai arī negribīgi, tomēr nodarbojās ar augstākas izpratnes meklējumiem, vēlējās domāt plašāk nekā to noteica tā laika mentālie (sabiedrības “pareizie” stereotipi) ierobežojumi. Tātad, laika gaitā jebkura esošā ideja tiek nomainīta ar jaunu ideju ar daudz plašākām izskaidrošanas iespējām un labāku praktisko pielietojumu, jo panākot augstāku izpratni, var tikt formulēti precīzāki jautājumi, kas neizbēgami noved pie labākām atbildēm.
Risinājums ir it kā vienkāršs. Vai nu tu pavadīsi savu dzīvi, aizsargājot savu īpašo pārliecību sistēmu, vienlaicīgi pārtraucot savu dzīves izpratnes sistēmas paplašināšanu, vai nu dzīvosi dzīvi godīgi un patiesi meklēsi patiesību (kas var būt priekš tevis šobrīd arī nežēlīga), pat ja meklējumi spiedīs tevi iziet ārpus vispārpieņemto „pareizo” uzskatu ārējiem rāmjiem. Abus dzīves variantus vienlaicīgi izdzīvot nav iespējams. Meklējot patiesību, uz katru tavu jautājumu ir iespējams saņemt atbildi. Protams, uz dažiem jautājumiem nav iespējamas tiešas atbildes, jo tie pamatojas uz tavām vēl nepilnīgām zināšanām. Taču pat uz tādiem jautājumiem dotā atbilde paplašinās tavu izpratni, radot tev iespēju uzdot labākus (precīzākus) jautājumus. Taču, ja uz uzdoto jautājumu tu vispār neatradi atbildi, tad tam var būt tikai viens skaidrojums - tu atbildi meklēji nepareizajā vietā vai arī veltīji jautājumam nepietiekoši daudz uzmanības. Vienīgais loģiskais slēdziens šādā stāvoklī ir: “Lai atrastu kaut ko, kas tev nav, tev vajag paplašināt sava dzīves skatījuma rāmjus”. Tas ir mūžsenais likums: “Kad skolnieks ir gatavs, tad būs arī skolotājs”. Ja tu lūgsi augstāku izpratni, tad tu VIENMĒR to saņemsi. Jautājums tikai, vai tava saprāta elastīgums spēs atzīt skolotāju, atzīt jauno sapratni. Atbilde ir atkarīga no tava vēlmes spēka paskatīties aiz savas ierobežotības. To izlemt darīt vari tikai TU PATS.
Kā novest sevi pie mirkļa, lai izmaiņu vēlme sevī kļūtu tik spēcīga, ka pietiktu sava prāta atvēršanai priekš nepieciešamo izmaiņu rosināšanas? Daudziem cilvēkiem, lai to panāktu ir nepieciešama līdz galējībai novesta smaga krīze. Tad viņi beidzot aptver, ka tā tas vairs nevar turpināties, ka kaut kam tomēr ir jāmainās! Taču pieļaut sev nokrist līdz dziļai krīzei, tas nebūt nav vienīgais veids kā pārvērsties, jo tu taču jebkurā mirklī vari pieņemt apzinātu lēmumu meklēt savādāku dzīves uztveri citādas izvēles izdarīšanai. Teorētiski tu to vari izdarīt tieši „šeit un pašlaik”. Lai gan lielākoties, cilvēks vēl nav gatavs izdarīt šo izvēli.
Kas tad nosaka šo gatavību? Tava gatavība izteiksies pārmaiņu vēlmes pārsvarā pār bailēm atteikties no saviem pastāvošajiem uzskatiem. Lai sekmētu nonākšanu līdz šim punktam ir lietderīgi saprast, kur atrodas laime.

3. Minimums par laimes iegūšanas iespējām

Ko tad es tiešām vēlos no dzīves? Cilvēku vairākums atbildētu, ka viņi vēlas laimi. Tomēr, atbildot uz jautājumu, kā viņi to varētu panākt, viņi visbiežāk apraksta virkni ārējo nosacījumu, kuru apmierināšana padarītu viņus laimīgus. Piemēram, ja man būtu tas, tas un tas, tad es būtu laimīgs. Esot šādai spriešanas loģikai, laime tiek padarīta atkarīga no ārējiem apstākļiem, kuri var būt grūti kontrolējami. Tādējādi laime kļūst par ārējo apstākļu produktu, kuru neesamība padara tevi nelaimīgu. Tie ir meli. Šos melus ir ieprogrammējuši tie, kas grib tev kaut-ko pārdot vai kontrolēt tevi. Piemēram, ja nopirksi mūsu produkciju, tad tu būsi laimīgs, ja tu sekosi manai reliģijai vai politiskajai sistēmai, tad es tevi novedīšu paradīzē (uz Zemes vai kur citur), ... .
Atsevišķiem šādiem aicinātājiem, varbūt patiešām ir labi nodomi, taču viņu mēģinājumi padarīt tevi šādi laimīgu pamatojas uz fundamantālu laimes iemeslu neizpratni. Kas tad ir laime? Laime – tā ir tevī dzīvojoša sajūta, tā ir saprāta stāvoklis. Kur tad ir loģika, ka iekšējā, saprātā piedzimusī, sajūta, automātiski (un tikai) ir tavā ārpusē esošais nosacījumu produkts? Taču cilvēku vairākums nemaz nav centies ciešāk paskatīties uz šo uzspiesto loģiku, jo viņi ir pieradināti tā domāt. Rezultātā, viņi nodzīvo savu dzīvi, cenšoties piepildīt nepiepildāmo sapni – izveidot ārējos apstākļus, kas nodrošinātu viņiem iekšējo laimes sajūtu.
Protams, atsevišķi cilvēki ir spējuši izveidot sev virkni pašu izvēlētu ārējo nosacījumu, kuriem vajadzēja atnest laimi. Taču, to panākuši, viņi aptvēra, ka vēl joprojām nejūtas laimīgi. Tāpēc viņi, esot tai pašai dzīves izpratnei, turpināja meklēt ārpusē, lai atrastu kaut ko vēl vai arī dabūtu vēl vairāk jau esošo – vairāk naudas, vairāk īpašuma, vairāk seksa, utt. Taču, vai tad tas, kas jau ir, bet nepadara cilvēku laimīgu, esot vairāk, padarīs cilvēku laimīgu?
Ja tu kļūsi par šāda pieņēmuma upuri, tad kļūsi līdzīgs ratus velkošam ēzelim, kas cenšas sasniegt viņa purna priekšā karājošos burkānu. Taču burkāns karājas pie ratiem piesieta koka, lai piespiestu ēzeli vilkt ratus. Tāpat arī tu vari pavadīt visu tev atlikušo dzīvi, cenšoties īstenot nepiepildāmo sapni – laimes sasniegšanu ar ārējo apstākļu palīdzību. Taču tu vari izlemt arī uzsākt citu pieeju. Tu vari izlemt meklēt augstāku laimes izpratni un to, kā to panākt. Sākt vari ar to, ka pavēro tos cilvēkus, kas laimi ir jau atraduši. Viņi jau ir atteikušies spēlēt laimes meklēšanu ārpus sevis, jo ja laime ir iekšējs stāvoklis, tad tā var tikt atrasta tikai sevī pašā. Tas, protams, tevi atgriezīs atpakaļ pie izvēles izdarīšanas un novedīs pie pārsteidzoša slēdziena: LAIME – tas ir iekšējs pārdzīvojums, tā ir IZVĒLES iespēja !
Cilvēku vairākums ir ieprogrammēti uzreiz noraidīt šo ideju, jo ir noskaņoti meklēt laimi ārpus sevis. Ja tev ir dūša uz šo jautājumu paskatīties nopietni, tad sāc līdzināties Saulei, kas izstaro gaismu pateicoties saviem iekšējiem procesiem. Panākt to tev palīdzēs izpratne par savām attiecībām ar Visumu, kurā tu dzīvo.
4. Minimums par Visumu

…