Viņa. Un Viņš. Apskaudamies un sēdēdami ērtā, ādas apdarinātā atpūtas krēslā, Viņa rāmi elsoja viņam plecā, pār kuru bija pārkārusi savu glīto deguntiņu. Viņas mazpieredzējušo prātu nomāca viena neskaidra doma, par kuras esamību nojauta Viņš, bet attiecību dalībnieku kopīgais siluets palika nemainīgs, tieši pretēji – tas samazinājās, - Viņš ieskāva Viņas slaido augumu savās stiprajās rokas vēl ciešāk, jo sirds juta, ka dvēseles attālinās.
***
„Varbūt esmu pelnījusi vairāk kā šobrīd?” sev jautāja brīnišķīgo acu īpašniece un secināja, ka attiecībās pietrūkst tās kaislības, ko viņa gaidījusi un par kuru sapņojusi kopš agras bērnības, kad māte jautāja par nākotnes mērķiem. Viņa bija aizmirsusi par agrāk piedzīvoto kaisli, kas tobrīd abiem šķita mūžīga. Sirds sāka pukstēt straujāk; pēc sirdspukstiem var spriest, ko cilvēks jūt pret otru, bet šoreiz bija savādāk: sirds klausīja prāta blēņām par jautājumiem, kuru saturs bija šaubas par attiecību nozīmīgumu un turpmāko nepieciešamību.
Ikkatrs cilvēks meklē pilnību, pēc kuras tiecas ar prātu un darbiem, un šajā gadījumā Viņa pakļāva attiecības iznīcībai, jo domāja par sen lolota sapņa īstenošanos, kad Viņas augumu apskaus mulatu tipa vīrietis ar spožām acīm un atlētiksu augumu. Viņa nolēma riskēt...
***
Pēc pusgada. Atskanēja telefona zvans, Viņš pacēla klausuli un sadzirdēja Viņas maigo balsi, kas aicināja un draudzīgu satikšanos. Viņš piekrita un šis lēmums abos izraisīja laimi uz mūžu.
„Kāpēc tu zvanīji, kad gaidīju vismazāk?”
„Jo mīlu tevi no visas sirds!”
Viņa, piedzīvojot vientulību meklējumu brīžos un skaistu, sportisku, turīgu vīriešu tuvību, aptvēra, ka laime nav meklējama ārējās izpausmēs, materiālās vērtībās un ķermeņa uzbūvē, bet gan sirdsbalsī, kas saka priekšā, kas dvēselei nepieciešams, jo tieši tā ir laimes izpausmju izraisītāja.…
