1. Mūzika
Viduslaiku mūzika Rietumeiropā veidojās laika posmā no 4. līdz 13. gs. Par tās attīstības galvenajiem centriem sākumā kļuva baznīcas un klosteri. Sākotnēji mūzika ārpus baznīcas tikpat kā nepastāvēja. Baznīcās un klosteros viduslaikos vareni uzplauka sakrālā jeb Baznīcas mūzika. Baznīcu dziedājumos bija vērojami aizguvumi no Austrumu zemju melodijām, kā arī to atdarinājumiem un tautasdziesmu pārveidojumi. Baznīca pārņem pašu vienkāršāko mūzikas daļu, jo kristīgā ticība sākotnēji bija nelegāla, līdz 5.gs. dievkalpojumos aizliegts lietot mūzikas instrumentus, iztika tikai ar dziedāšanu, kas sākumā bija vienbalsīga (dziedāja psalmus). Pāvests Gregors Lielais (ap 540 – 604) lika savākt un apkopot skaistākās Baznīcas mūzikas melodijas, sakārtot tās atbilstoši Baznīcas liturģiskā gada svētkiem. Par godu Gregoram Baznīcas vienbalsīgie dziedājumi tiek saukti par gregoriskajiem korāļiem jeb dziedājumiem. No gregoriskā dziedājuma izveidojās katoļu mūzikas galvenā forma – mesa. Mūzikā vairākbalsības mēģinājumi parādījās jau 1. un 2. gadu tūkstošu mijā, kad iesākās muzikālās mākslas attīstība. Līdz tam laicīgo mūziku pārstāvēja bardi, skaldi u.c. dziedoņi, kas izpildīja episkas teiksmas augstmaņu namos.
Līdztekus mūzikai izplatījās un attīstījās jauni mūzikas instrumentu tipi, piemēram, viola un lauta, kas tika pārņemtas no Austrumiem. 7.gs. pāvests Vistaliāns noteica, ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas instrumentam, bet masveidā ērģeles parādījās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles - 15./16.gs.).
12. gs. mūzikā parādījās polifonija. Viena no pirmajām polifonijas skolām izveidojās Parīzes Dievmātes katedrālē. Pilnveidojās arī nošu raksts. Pirmsākumos notis pierakstīja ar neimu zīmju palīdzību, kas tikai norādīja melodijas virzienu, bet 11. gs. Gvido d’Areco (ap 990 - 1050) ieviesa nošu rakstu ar līnijām, fiksējot sešu pakāpju skaņu rindu – heksahordu. Tas ļāva precīzi apzīmēt skaņu augstumu, kas veicināja komponistu daiļrades attīstību, liekot pamatus mūsdienu nošu rakstam.
…
