6. Attaisnojamie zaudējumi.
1799. gadā, kad Napoleons pameta karavīrus Ēģiptē un pārņēma varu, tam bija savi iemesli. Pirmkārt, lielāko dalu viņa karaspēka bija iznīcinājis Buboņu mēris un daudz neko viņš tur vairs nespēja darīt, ja vien negribēja iet bojā nu jau bezjēdzīgā nāvē. Tāpēc viņš savus vīrus atstāja ģenerāļa Žana Batistas Klebēra uzraudzībā (nevis bezpalīdzīgus, kā varētu domāt) un devās atpakaļ uz Franciju, kur viņa darbība varēja būtiski mainīt situāciju. Tā kā Direktorija Napoleona prombūtnes laikā nebija spējusi tikt galā ar valdīšanu, novedusi Franciju līdz bankrotam un kļuvusi nepopulāra tautā, Napoleonam nācās pārņemt varu, lai kaut kā stabilizētu politisko situāciju valstī.
Zināms ir tas, ka 1812.gadā Napoleona karaspēks zaudēja Krievijai. Taču šis karš sākās tāpēc, ka Krievija nepildīja pašas politiskos solījumus. 1807.gadā Napoleons personiski satikās ar caru Aleksandru I pie Tilzītes pilsētas. Tur abas puses parakstīja līgumu, saskaņā ar kuru Krievija piekrita pievienoties Francijas realizētajai Lielbritānijas kontinentālajai blokādei, atzina par likumīgiem Francijas iekarojumus un pārmaiņas Eiropā. Bet, kad tas sāka kļūt neizdevīgi, Krievija pārkāpa līgumu ar Franciju, slepeni tirgojoties ar angļiem, izmantojot Skandināviju, kā arī caur savām ziemeļu ostām. Bez šaubām, attiecības abu impēriju, Krievijas un Francijas, starpā atkal saasinājās un izcēlās karš. Tādējādi gan pašu karu, gan tā iznākumu vairāk noteica nevis Napoleona kara prasmes, bet gan Krievijas negodīgā politika.
…
