Cilvēkus, kuru personība ir organizēta ap to, lai uzturētu pašcieņu, saņemot apstiprinājumu tam no apkārtējiem, psihoanalītiķi sauc par narcistiskiem.
Katrs cilvēks ir iekārtojis savu dzīvi tā, lai no tās gūtu apmierinājumu, kā arī lai būtu apmierināts ar sevi. Mūsu lepnums ceļas pie apkārtējo atbalsta, un krītas, ja mēs tādu nesaņemam. Šīs svārstības notiek pateicoties tam, ka tieši “nozīmīgo” citu viedoklis ir tik svarīgs. Taču dažiem cilvēkiem rūpes par savu pašcieņu tiktāl aizēno citus pienākumus un uzdevumus, ka viņus uzskata par īpaši ar sevi pārņemtiem. Termini “narcistiska personība” un “patoloģisks narcisms” tiek pielietoti šādu neproporcionālu rūpju par sevi gadījumos.
Narcismam periodiski ir pievērsies Freids, kurš aizņēmās terminu narcistisks no kāda grieķu mīta par Narcisu – jaunieti, kurš iemīlējās savā ūdens atspulgā.
Alfrēds Adlers un Otto Ranks rakstīja par problēmām, kuras šodien tiek attiecinātas uz narcismu. Tai laikā nevarēji īpaši daudz palīdzēt cilvēkiem, kuru galvenā problēma bija narcistiskā personības orientācija, jo esošās terapijas balstījās uz modeli par personas iekšējiem konfliktiem.
Lielu lēcienu klīniskajā ziņā izdevās izdarīt pateicoties Hornijai un viņas līdzstrādniekiem, kuri piedāvāja ideju, ka zīdainis ir nevis iestrēdzis infantilajā stadijā, kā to uzskatīja Freids, bet gan narcisms ir kā kompensācija tam, ka viņš jau agrīnā bērnībā ir vīlies savstarpējās attiecībās.
Nedaudz vēlāk populāras kļuva idejas par “atbalstošo apkārtējo vidi” un “atspoguļošanos”. Šīs idejas daudz labāk par iepriekšējiem modeļiem psihopatoloģijā un ārstēšanā bija pielietojamas tādu cilvēku terapijai, kuru galvenā problēma bija sava “Es” veseluma un nepārtrauktības apzināšanās.
Ernests Džouns pirmais no psihoanalītiski orientētajiem attēloja kādu grandiozu narcistiskas personības tipu. Džouns aprakstīja cilvēkus, kuriem raksturīgs: ekshibicionisms, atsvešināšanās, emocionāla nepieejamība, fantāzijas par visvarenību, savu radošo spēju pārvērtēšana un tendence nosodīt citus. Džouns šos cilvēkus raksturoja kā personības, kas uz psihiskās veselības ass atrastos starp psihotisku un normālu personību. Ja šāds cilvēks kļūst garīgi nevesels, tad viņš savas iedomas skaidri un atklāti demonstrē.…