Katras valsts banku sistēmas galvenais un centrālais posms ir centrālā banka. Vairumā valstu tā ir neatkarīga banka, kas ir likumdevēja pārziņā. Tai ir monopoltiesības izlaist naudu apgrozībā un regulēt tās kustību valstī. Centrālā banka pilda sekojošas funkcijas:
emitē naudu – tā ir CB monopolfunkcija, naudas daudzumu aprēķina pēc Fišera vienādojuma (MV = PQ);
nosaka nacionālās valūtas apmaiņas kursu pret ārzemes valūtu;
kreditē komercbankas, glabā to naudas rezerves (pašlaik – 7% no visiem noguldījumiem1). Pazeminot obligāto rezervju likmi, CB var palielināt naudas piedāvājumu, jo komercbankām veidojas lielākas pārpalikuma rezerves un bankas var izsniegt vairāk aizdevumu, tātad palielinot depozītu apjomu, un otrādi2);
veic operācijas atklātajā tirgū (CB varētu pirkt un pārdot valsts vērtspapīrus atvērtā tirgū un kad tā pērk, palielinās rezervju lielums un naudas piedāvājums. Ja CB pārdod vērtspapīrus, tad, protams, ir samazinājums rezervēs un naudas piedāvājumā3 );
tā kā CB ir valsts banku banka, tad glabā valsts naudu, kreditē valsts pārvaldi, glabā valsts zelta un valūtas rezerves;
konvertē ārvalstu valūtu;
veic otrā līmeņa banku un citu kredītiestāžu darbības uzraudzību4.…