Neoliberālais globalizācijas ekonomiskās attīstības modelis kā ekonomiskās globalizācijas attīstības vide

Neoliberālisms atbalsta brīvo tirgu, minimālu valsts iejaukšanos ekonomiskajās attiecībās, kā arī īpašuma tiesības. Neoliberālajā attīstības modelī valsts turpināja atbalstīt kapitālisma klasiskās tradīcijas, attīstot savu ekonomiku uz brīvas uzņēmējdarbības principiem. Tas jēdziens kļuva aktuāls 20. gadsimta 70. gados. Pētnieks Breds Delongs norāda, ka neoliberālismam ir divi galvenie principi : • ciešs ekonomiskais kontakts starp kapitālistiskajām (jeb attīstī¬tajām) valstīm un jaunattīstības valstīm, kas ir labākais veids, kā paātrināt tehnoloģiju pārvietošanos; • valstu valdībām kopumā trūkst spējas pārvaldīt lielus rūpnie¬ciskus vai komerciālus uzņēmumus, tāpēc valsts pārvalde jāsa¬mazina un tai jāpilda tikai paši būtiskākie uzdevumi - ienākumu pārdale, tiesību sistēmas pārvalde, sabiedrisko labumu nodro¬šināšana u. c. Pārējiem sektoriem jābūt privatizētiem. Globālā pārvaldība radās neo-liberālisma ideju ietekmē. Globālā pārvaldība ir nacionālu un starptautisku varas institūciju spēja sasniegt politiskus, sociālus vai jebkādus citus mērķus, šo mērķu sasnieg¬šanā izmantojot vienotu likumu sistēmu un kontroles mehānismus. Par galvenajiem globālās pārvaldības realizētājiem var uzskatīt starptautiskās vai reģionālas organizācijas, tādas kā Apvienoto Nā¬ciju Organizāciju, Pasaules Tirdzniecības organizāciju, Starptautisko Valūtas fondu un citas. Globālās pārvaldības mērķi ir sadalīti divos laika posmos - pirms un pēc aukstā kara. Aukstā kara laikā globālās pārvaldības mērķis bija stiprināt Rietumvalstu ekonomikas, lai pretpadomju sabiedrotie spētu stāvēt pretim Padomju Savienībai. Pēc aukstas karas pārvaldības mērķi kļuva salīdzi¬noši skaidrs - bija nepieciešamība veicināt brīvu tirdzniecību, kapitāla plūsmu un investīcijas, kas saskaņā ar neoliberālajām tirgus ekonomikas vērtībām tika uzskatītas par galveno taut¬saimniecības izaugsmes nodrošinātāju.