Ar inflāciju ekonomikas teorijā saprot vispārēju cenu līmeņa celšanos vai arī naudas vērtības krišanos ilgstošā laika periodā.
Galvenais inflācijas iemesls ir disproporcijas tautsaimniecībā, kuras izjauc līdzsvaru starp pieprasījumu un piedāvājumu, starp ienākumiem un izdevumiem, starp nozarēm un tml.
Inflācija parasti izpaužas kā cenu līmeņa paaugstināšanās, tāpēc arī to saskatām cenu pieaugumā. Taču ne vienmēr var inflācijas problēmai pieiet tik vienkāršoti, jo inflācija var būt gan atklāta, gan arī slēpta.
Ja inflācija izpaužas tās atklātā formā, tad to tiešām var arī saredzēt un sajust kā cenu pieaugumu. Daudz sarežģītāk ir saskatīt slēptu inflāciju. Tāda inflācija var izveidoties centralizētā ekonomikā, kad valsts kontrolē cenas. Šajā gadījumā cenas ārēji ir stabiles, un inflācija izpaužas nevis cenu pieaugumā, bet dažādās slēptās formās: pieaug preču deficīts, attīstās “ēnu” ekonomika un tml.
Inflācijas process ne vienmēr aptver visas preču grupas vienmērīgi. Svarīgi ir ne tikai tas, cik lielā mērā cenu pieaugums aptver aizvien jaunas preču grupas, bet arī cenu pieauguma tempi. Inflācijas sākuma periodā samazinās naudas apgrozības ātrums, jo pastiprinās vēlēšanās pieturēt naudu un nelaist to apgrozībā. Palielinoties cenu pieauguma tempiem, naudas apgrozības ātrums pieaug straujāk nekā cenu palielināšanās, jo visi masveidā cenšas atbrīvoties no naudas, kuras vērtība strauji samazinās. Tautsaimniecībā veidojas tā saucamā “karstā nauda”. Nauda aizvien sliktāk pilda savas funkcijas. Pieaug preču deficīts, izplatās preču naturālā apmaiņa, bet nacionālo naudu izspiež no apgrozības ārzemju valūta, ja tās vērtība ir stabilāka.