Neverbālā saskarsme

Bezvārdu saprašanās plašākai publikai atklāja mēmā kino aktieri, piemēram, Čārlijs Čaplins; tolaik tas bija vienīgais ekrānam pieejamais saziņas veids. Katrs aktieris tika novērtēts kā labs vai slikts, spriežot pēc tā, cik iespaidīgi viņš prata ar žestiem un citām ķermeņa valodas zīmēm atklāt savu pārdzīvojumu skatītājiem. Kad mēmo filmu vietu ieņēma skaņu filmas un neverbālajiem aktiermākslas aspektiem vairs netika piešķirta tik liela nozīme, daudz mēmā kino aktieri nogrima aizmirstībā un kinomākslā turpināja darboties tikai tie, kam bija labas runas dāvanas.
Kas attiecas uz ķermeņa valodas akadēmiskajiem pētījumiem, tad varbūt visveiksmīgākais darbs līdz pat 20. gadsimtam bija 1872. gadā publicētais Čārlza Darvina ”Cilvēka un dzīvnieku emociju izpausmes”, lai arī savulaik to lasīja galvenokārt akadēmiķi.
Tomēr tas aizsāka modernos sejas un ķermeņa valodas pētījumus, un pētnieki visā pasaulē ir apstiprinājuši daudzas Darvina idejas un novērojumus.
Kopš tā laika pētnieki ir novērojuši un aprakstījuši gandrīz miljonu neverbālo signālu un zīmju. Alberts Mehrabians, ķermeņa valodas pētījumu celmlauzis 20. gadsimta 50. gados, atklājis, ka jebkuru vēstījumu veido apmēram 7 procenti verbālā (mutvārdu), 38 procenti vokālās(balss tembrs, intonācija u.tml.) un 55 procenti neverbālās informācijas.…