Lasot šo grāmatu, arī es spēju iziet cauri šiem likteņiem un dzīvēm. Es neesmu piedzīvojusi Padomju Latviju, bet daudz esmu dzirdējusi par šiem laikiem no vecākiem un vecvecākiem. Es esmu kā meita, kura nezina, kā ir dzīvot citos laikos, bet var tikai iedomāties. Tomēr man ir palaimējies, ka nav jāsapņo par labāku dzīvi, ko nestu komunisma sabrukums, jo es esmu meita, es esmu brīvā, jaunā Latvija. Mātēm un meitām ir visciešākā saikne, ko nespēj pārraut ne valsts iekārta, ne liktenis, jo arī drūmajā Padomju Latvijas laikā bērni dzima, bet mātes cerēja, ka kādu dienu viņu bērni ieraudzīs skaistākus, brīvākus laikus, ka viņu meitas mūs brīvās Latvijas tautumeitas, kāda esmu es.
“Mātes piens” apkopo gan sāpes un ciešanas, kas bija jāizdzīvo 20. gadsimta latviešiem, gan cīņu un uzvaru, atgūstot brīvību. Ar tēliem, varoņiem, simboliem un tēmām grāmatā parāda Latvijas ceļu vēsturē un divu sieviešu likteņus šajā laikā. Katrai ir savi uzskati par dzīvi, nākotni un brīvību, bet galu galā abas mīl viena otru, kā katra māte mīl meitu, bet meita – māti.
…