Onorē Balzaks „Šagrēnāda” (La peau de chagrin) .
Onorē Balzaks ir ievērojams 19.gadsimta reālisma pārstāvis pasaules literatūrā. Viņš ir dzimis 1799.gada 20.maijā apriņķa pilsētiņā Tūrā. 1819.gadā pabeidzis tieslietu skolu Parīzē, Balzaks tomēr neuzsāka jurista karjeru, bet veltīja sevi literārajam darbam. Onorē sarakstījis arī vairākas lugas, kā arī Dž.Bokačo un F.Rablē ietekmē Draiskos stāstus. 1850.gada 2.martā pēc 18 gadus ilgas pazīšanās viņš apprecējās ar poļu grāfieni Hansku, bet laulībā viņiem izdevās nodzīvot tikai piecus mēnešus – tā paša gada 18.augustā 51 gada vecumā rakstnieks nomira. Iespējams, ka tādēļ Onorē savā darbā par galveno varoni ir izvēlējies jaunekli, kurš ir studējis tieslietas, tomēr par savu aicinājumu izvēlas mākslu, filozofiju un rakstnieka talantu.. Dīvaini liekas arī tas, ka Balzaks par puiša mīlestību izvēlas grāfieni, tas liek domāt, ka šo romānu viņš saista ar savas dzīves interesēm, mīlestību un panākumiem. Šķiet, ka darbā atklājas autora dzīve.
Rakstnieka romāns „Šagrēnāda”, kura darbība norisinās Parīzē pēc Jūlija revolūcijas, arī pieder pie reālisma virziena darbiem. Romānu no franču valodas ir tulkojusi Mirdza Ersa. Šajā prozas darbā ļoti daudz tiek spriests par to, kas notiek galvenā varoņa dvēselē, kā viņu ietekmē vide un notikumi. Piemēram, pēdējo 20 franku monētas zaudējums pamudina Rafaelu iet slīcināties. Puisis vairs nespēja izturēt dzīvi nabadzībā. Tiek meklēti nosodāmas rīcības, pagrimšanas cēloņi un mēģināts atklāt, kur rodami labākas dzīves pamati. Šajā darbā tie tiek atrasti šagrēnādas brīnumainajās spējās, tās nodrošina Rafaelam labāku dzīvi. Priekšplānā tiek izvirzīta dienas dzīve, cilvēka psihisko procesu un rīcības izpēte.
Darbā ļoti spilgti tiek atklātas arī apgaismes reālisma virziena pazīmes. Par augstāko autoritāti tiek atzīts prāts un zinātne. Rafaels ir gudrs, viņam piemīt filozofa spējas. Spilgti atklājas prāta noteiktā rīcība dažādās situācijās. Uzmanība tiek veltīta ne tikai gaišajam, pozitīvajam, bet arī nejaukajam. Šīs negatīvās atklāsmes spoži atainotas Rafaela mantkārībā, slavas kārē, kā arī pārmērīgajā greznībā un varas kārē. Nabadzību pārcietušais jauneklis tiek atalgots par savām ciešanām ar mistiskā talismana iegūšanu. Šagrēnāda ļauj puisim īstenot visas tā vēlmes, dzīvot pārticībā un baudās, taču šīs daudzās vēlēšanās viņam izmaksā vairākus dzīves gadus, un šķietamā laime jaunekli iedzen postā, kas liek tam saprast, ka nebūt greznība nav dzīves piepildījums, ka īstā laime ir meklējama pavisam citur.
Ir manāma arī atgriešanās pie dabas, kas liek saskatīt arī dažas romantisma virziena pazīmes. Tādā ziņā, ka romantiskais varonis vienmēr ir vientuļš un nesaprasts, kāds ļoti bieži jutās arī Rafaels, it sevišķi tad, kad kūrorta iemītnieki uz viņu skatījās ar nicinājumu, kā arī tas, ka puisis brīžiem dzīvo divās pasaulēs: reālajā un sapņu pasaulē. Kad Rafaels bija nabadzīgs, viņš gribēja būt bagāts, lai iepatiktos bezjūtīgajai grāfienei Fedorai, jo tas tik ļoti bija sievieti iemīlējis. Protams, sākumā puisi interesēja viņas bagātība, stāvoklis sabiedrībā, un jauneklis vēlējās grāfieni iegūt tikai tāpēc, ka nevienam tas vēl nebija izdevies, bet, kad viņš grāfieni ieraudzīja viesībās, tā puisim uzreiz iepatikās, un simpātijas pārauga mīlestībā. Taču ar laiku viņš saprata, ka Fedorai nav sirds, tad jau puisis pats bija bagāts, un tas bija noticis pateicoties brīnumainajai šagrēnādai, kura, varētu teikt, bija izglābusi puiša dzīvību, jo tieši tajā vakarā viņš gribēja iet Sēnā slīcināties. Jaunekli bija nomocījušas dzīves likstas, taču tad, ejot ārā no antikvariāta, Rafaels uzskrēja virsū trijiem seniem draugiem, kuri puisi aizvilka uz svinībām. Arī mistiskā šagrēnāda ir romantisma pazīme, jo tieši romantisma virzienam ir raksturīgas mistiskas parādības.
Rafaels jau bija sev nosolījies atteikties no izklaidīgās dzīves un neskatīties uz sievietēm, līdz teātrī satika Polīnu. Viņš bija pārsteigts satikt šo skaisto, trauslo, izsmalcināto būtni tik lepnā teātrī, taču izrādījās, ka arī Polīna ir kļuvusi bagāta, jo ir atgriezies viņas tēvs, kurš ir atvedis milzu bagātības. Šķiet, ka jau tajā brīdī Rafaels saprata, ka mīl meiteni. Jā, un tā arī bija, izrādījās, ka viņi mīl viens otru. Tas viņus tik ļoti aplaimoja, jaunieši bija priecīgi. Rafaels un Polīna sāka satikties, aizvien vairāk laika pavadīja viens otra sabiedrībā. Romāna saturs liek noprast, ka viņi arī apprecējās. Viss bija jauki, līdz brīdim, kad Rafaelu sāka mocīt veselības problēmas. Puiša dzīvība pamazām sāka izdzist, šagrēnāda bija sarāvusies tik maziņa, un tā lika noprast, ka drīz būs laiks. Lai kā jauneklis mēģināja no tā izbēgt, viņam tas neizdevās. Šagrēnādas stiepšana un kūrorti bija veltīgi, kā arī mēģinājums ilgāk nodzīvot ar opija palīdzību, dzīve miegā un sapņos drīz vien beidzās. Taču viņa vēlme mirt mīļotās Polīnas skavās tika piepildīta. Rafaels nomira meitenes klēpī, kaut arī Polīna mēģināja nonāvēties, lai puiša vēlme nepiepildītos, tomēr tas neizdevās, un puisis nomira.
Tomēr dzīves beigu posmā viņš saprata, ka nebija prātīgi ielaisties darījumā ar šo apšaubāmās izcelsmes ēzeļādu, ka laime tam atradās deguna galā. Velentēna īstā laime bija šis eņģelītis Polīna, uz kuru viņš iepriekš neskatījās, jo meitene bija trūcīga, taču izrādījās, ka tieši viņa ir puiša patiesā mīlestība. Un patiesi meitene Rafaela kungu mīlēja jau tad, kad tas pasniedza viņai stundas, jau tad viņa pa naktīm krāsoja vēdeklīšu, lai spētu viņam palīdzēt, lai puisis varētu sev iegādāties kādu apģērba gabalu dodoties ciemos pie Fedoras. Polīna skolotājam nesavtīgi palīdzēja, kaut arī viņš mīlēja citu. Tomēr meitenei izdevās iegūt Rafaela mīlestību. Un viņi abi bija patiesi laimīgi, kamēr vien bija kopā.
Romānā ir attēlotas visīstākās dzīves situācijas, azartspēles, mīlestība, izklaides, izlaidīgas sievietes, kādu mūsdienās netrūkst. Šajā darbā ir attēlota dzīves realitāte, un jau tāpēc vien šis prozas darbs ir pieskaitāms pie reālisma virziena darbiem. Katram dzīvē var gadīties šādas situācijas, jo arī bagāts cilvēks var nonākt nabadzība, ja reiz ir iekļuvis parādos. Viņš arī jūtas nelaimīgs un ir gatavs izdarīt pašnāvību, jo dzīvība ir vienīgais, ko tas var zaudēt. Taču tādu gadījumu dzīvē nav daudz, un tas priecē.
…
