Oskars, Anita, Teodors romānā "Zvejnieka dēls"

pielīdzināt arī mūsdienu sadzīves ainām. Lielākoties, darbība notiek Puduma un Zvīņu ciemā, kur notiek smaga cīņa par eksistenci. „Zvejnieka dēls” ir romāns, taču tajā ir sastopama ne tikai mīlestība un draudzība, bet arī naids, greizsirdība un nodevība. Turklāt, tas viss norisinās īpašā gaisotnē - jūra, sāls, tumsa, vēji, smiltis, priedes – savienojumā ar spilgtām ciema personībām un īpašiem zvejnieku raksturiem. Raksturi atklājas pakāpenisksi, ar katru tikšanos arvien dziļāk. „Zvejnieka dēls” ir bagāts ar filozofiskām pārdomām. Tās mudina ciešāk ielūkoties dzīvē, liek aizdomāties. Piemēram: „Jā, tā vienmēr ir dzīvē: kamēr vieni staigā noliektām galvām, izmisuši cīnīdamies pret straumi un šajā cīņā izšķiezdami visus savus spēkus, otrie ļaujas tai un smaidīdami peld plūdiem līdzi. Kurp, kādam liktenim pretī - tas viņus neinteresē. No kalna lejup iet ir vieglāk nekā pret kalnu.”
Romāna centrā ir izvirzīta Kļavu ģimene, no kuras nāk galvenais varonis, zvejnieka dēls – Oskars. Šo tēlu autors aprakstījis ar simpātījām, apveltīdams to ar fizisku spēku un lielu mērķtiecību. Arī lasītāji parasti iemīļo šo vienkāršo, jūtu pilno tēlu, kuram piemīt latviešu raksturam tipiskas īpašības, Oskara tēls atspoguļo tautas vitalitāti.
„ Lai gan klusāks nekā citi ciema puiši, vienmēr stalti nesa savu brūno galvu. Vairāk nekā sešas pēdas garš, plecīgs, sakņots, jūras vēju appūsts, viņš savās zvīņainās, darvas plankumiem piekaltušās drēbēs un atrotītajos zvejas zābakos atgādināja seno laiku milzi,” tā centrālo varoni attēlo rakstnieks.
Oskars ir labsirdīgs, draudzīgs un patiess pret saviem biedriem. Viņš nekad nelamā savus ļaudis, un citu skubināšanas vietā viņš pats pieliek roku darbam.
Šis zvejnieka dēls ir apveltīts ar lielu gribasspēku un pat tad, kad gandrīz viss ciems apsmej viņu un viņa ideju par murda būvniecību, viņš nemet plinti krūmos un tic savam sapnim, kas ļautu iegūt neatkarību no zivju uzpircējiem.
…