Dzimis 1913. gada 7. novembrī Alžīrijā, netālu no Anabas ostas pilsētas. Viņa tēvs ir ierēdnis, kurš uzrauga vīna eksportu uz Franciju. Albērs nepaguva ieraudzīt savu tēvu, jo sakarā ar pirmā pasaules kara sākšanos 1914. gada augustā Lisjens Ogists Kamī tika iesaukts armijā un pirmajā savā kaujā pie Marnas upes Francijas teritorijā guva smagus ievainojumus, no kuriem 1914. gada novembrī nomira.
Albēru uzaudzināja māte un pateicoties vietējā skolotāja pūlēm viņš iestājās licejā, kur aizrāvās ar filozofiju un valodām. Pēc skolas beigšanas viņa mērķis bija kļūt par skolotāju, kas tajā laikā skaitījās visdemokrātiskākā pēc sociālā stāvokļa profesija.
Pēdējā ģimnāzijas klasē (1932. gadā) Kamī sāk publicēt savas pārdomas. Viņa elks literatūrā šajā laikā ir rakstnieks Andrē Žids, kā arī dzejnieki Bodlērs, Rembo.
Pēc ģimnāzijas beigšanas viņš sāka studēt filozofiju Alžīras universitātē un iepazīstas ar savu nākamo sievu Simonu Hjē. Laulība, kas sākumā liekas daudzsološa, jo Simonas vecāki ir bagāti, pamazām izjūk, jo viņa aizraujas ar narkotikām un pārdod sevi, lai tās iegūtu.
Vēl viens likteņa trieciens bija plaušu slimība, kas neļāva talantīgajam jauneklim iegūt ilgi kāroto skolotāja diplomu, neskatoties uz labajām sekmēm mācībās. Kamī ir spiests pievērsties tikai filozofijai. Piedevām sākās otrais pasaules karš un Kamī iesaistījās antifašistiskajā kustībā. Viņš kopš 1938. gada strādāja par reportieri Alžīrijas Tautas frontes avīzē "Alger republikain". Tas bija kā neliels mierinājums pēc izslēgšanas no komunistiskās partijas idejisko uzskatu dēļ.
1940. gadā Kamī devās uz Parīzi darba meklējumos un šī paša gada decembrī viņš apprecējās otrreiz. Viņa sieva bija bagātu vecāku meita, matemātikas studente Fransīne Fora.
Šis laiks Kamī bija ļoti radošs, jo 1940. gadā viņš uzrakstīja darbu "Svešinieks", kurš iznāca Parīzē 1942. gadā un pamatā tika pabeigts darbs "Mīts par Sīzifu", kurš arī iznāca Parīzē 1942. gadā. šajā laikā tika iecerēts vēl viens ievērojams darbs "Dons Žuans".
1945. gadā Kamī publicē ievadrakstus jaunajā Francijas laikrakstā "Combat", kura redaktors ir cits ievērojams franču rakstnieks Žans Pols Sartrs. šie ievadraksti padara Kamī par populāru cilvēku un pievērš daudzu lasītāju uzmanību citiem viņa sacerējumiem. Jau 1947. gadā iznākušais viņa romāns "Mēris" izraisīja milzīgu lasītāju interesi un tiek pārdots 100000 eksemplāru liels metiens.
Pēc šāda triumfa seko depresija sakarā ar plaušu slimības saasināšanos, to vēl padziļina vētrainās diskusijas, kas izvērtās 1951. gadā pēc viņa esejas "Dumpīgais cilvēks" iznākšanas. Iezīmējās šķelšanās Kamī un Sartra uzskatos. Tas beidzās ar Kamī pievēršanos teātrim, kur ir vairāk intelektuālisma, nekā politiskajā polēmikā, kas viņam bija apriebusies.
Kā fons visam bija karš Alžīrijā, kur bija sākušās atbrīvošanās cīņas pret franču kolonizatoriem. 1958. gadā iznāca viņa darbs "Alžīrijas Hronikas", kur tas izsaka skumjas par bezjēdzīgajiem slaktiņiem un kolonizatoru nežēlību.
Šā laika izjūtas ir satilpinātas noveļu krājumā "Trimda un karaļvalsts", kā arī stāstā "Krišana". šie darbi viņam ir kā nodeva 1957. gadā pasniegtajai Nobela prēmijai literatūrā, kas pārsteidza Kamī radošas krīzes brīdī. Prēmija deva jaunu impulsu rakstīšanai, bet radošo pacēlumu pārtrauca nāve autokatastrofā 1960. gada 4. janvārī.
1.Anaksagors (500. – 428. g. p. m. ē.)
Filozofs Anaksagors no Klizomēnas tiek uzskatīts par Atēnu filozofiskās skolas pamatlicēju un apmēram trīsdesmit gadus nodzīvoja šajā pilsētā.
Trīsdesmito gadu beigās atēnieši apvainoja Anaksagoru necieņas izrādīšanā dieviem un viņš bija spiests bēgt uz Lampaskas pilsētu, kur pavadīja dzīves pēdējos gadus.
No Anaksagora sacerējumiem līdz mūsu dienām ir saglabājušies apmēram 20 filozofisko darbu fragmenti, galvenokārt pateicoties grieķu neoplatoniķu filozofam Simplikijam.
Anaksagora filozofijas pamatā ir ideja par pasaules prātu, kurš rada kustību un sakārto pasaulē visas lietas.
2.Anaksimandrs (610 –546 g. pr. Kr.)
Sengrieķu Milētas skolas filozofs, filozofa talesa skolnieks. Savā filozofijā tas aprakstījis pasaules pirmvielu apeironu.…
