Difilobotrioze
Etioloģija: invāzijas slimība, ko ierosina platais (zivju) lentenis (Diphyllobothrium latum); viena no helmintozēm.
Epidemioloģija: Izplatīta Šveicē, Itālijā, Zviedrijā, Somijā, Japānā, Ķīnā un citur. Baltijā tā biežāk sastopama ziemeļos lielu ūdenstilpju un upju tuvumā (Karēlijā, Kolas pussalā, Igaunijas, Lietuvas, Latvijas PSR).
Patoģenēze: Pieaudzis platais lentenis parazitē cilvēka, suņa, retāk cūkas un kaķa, dažreiz arī savvaļas dzīvnieku - lāču un lapsu tievajā zarnā. Lenteņa garums - 10 un vairāk metru, skaits - viens līdz vairāki desmiti. No parazīta dzimumgatavību sasniegušajiem posmiem pa dzemdes atveri ik dienas izdalās daudz olu, kas ārējā vidē nonāk kopā ar invadētā organisma izkārnījumiem. To tālākā attīstība noris saldūdenstilpēs, kur dzīvo šā parazīta starpsaimnieki - ciklopi (planktoniskie vēži). Kopā ar ciklopiem kāpuri nonāk otrajā starpsaimniekā - saldūdens zivīs, ieurbjas to muskuļos, aknās vai olnīcās, kur izveidojas nākošās attīstības stadijas kāpuri - plerocerkoīdi (garums apm. 1 cm). Tie biežāk sastopami līdakās, sīgās, ālantos, asaros, ķīšos, retāk lašos, forelēs. Cilvēka organismā plerocerkoīdi nokļūst ar termiski nepietiekami apstrādātām zivīm. Apmēram 2 mēnešu laikā cilvēka tievajā zarnā izveidojas pieaudzis lentenis, kas parazitē nereti vairākus gadu desmitus.
…
