Mošķis: Kas jūs tādi?
Peļu trīnīši: Trincis, Trencis, Trunčulis. Velkam miedziņu Zanītei.
Mošķis: Es te dzīvoju. Nogāzu koku, lai mani neviens netraucē. Ko jūs te meklējat? (pēta ratiņus) Mazi gan, bet man patīk. Tos pievākšu sev. Bet kas tajā maišelī? (grib attaisīt maišeli, pelēni palīdz). Tikai pūkas! Ko gan ar tām?
Peļu trīnīši: Lūk, ko! Miedzies ciet! (pelēni ieber miegu Mošķa acīs).
Teicējs: Drīz vien Mošķis ir iemidzis tik dziļi, ka nejūt neko. Pelēni steigšus aizsien maisiņu, ieceļ to ratos, apbrauc nogāzto koku un tikuši uz taciņas dodas ceļā. Viņi iekļūst Zanītes istabā, apber Zanītes plakstiņus ar maigajām pūciņām un paņēmuši tukšo miega maisiņu izkļūst no Zanītes mājas. Viņi žigli steidz uz aliņu, jo nu tiem prātā Peļu vecmāmiņa, kas droši vien noraizējusies, jo nezina, kur mazbērni palikuši. Gar meža Mošķa mājokli pelēni manās apkārt ar lielu līkumu. Bet tur vairs nav ko baiļoties, jo Meža Mošķis guļ dziļā miegā. Arī naktsrūķi jau paspējuši satīt savus rasainos kamoliņus.
Mēnesis: Miega tēv, peļu trīnīši atrada mežā Lauku peles ratiņus, paņēma tos un aizveda miedziņu Zanītei.
Teicējs: Pēc laiciņa peļu trīnīši ir jau pie Gundegu pļavas sudmalām.
…