Pašefektivitātes teorija

Pašefektivitātes cerības nevajadzētu sajaukt ar iznākuma cerībām. Iznākuma cerības tiek definētas, kā uzskati, ka noteikta darbība novedīs pie noteikta iznākuma. Pašefektivitātes, no otras puses, ir uzskati, ka kāda spēja sekmīgi izpildīt darbību, kas tiek apspriesta (Bandura, 1977). Būtībā iznākuma cerības ir saistītas ar uzskatiem par kāda apkārtējo vidi un ietekmes cerības ir saistītas ar uzskatiem par kāda kompetenci. Daži sporta psiholoģijas pētnieki sajauc darbības zīmes, tādas kā „uzvarēt sacensības”, ar iznākuma cerībām. Bandura (1997) apraksta trīs galvenās formas, kādas var būt iznākuma cerībām: fiziskie rezultāti, sociālie rezultāti un pašnovērtēšanas rezultāti. „Darbība un rezultāti, ko tas uzrāda ir dažādas notikumu grupas.” (22 lpp.) Tas ir, fiziska rezultāta seku piemēri ir pozitīva/negatīva jušanas pieredze; sociālo rezultātu seku piemēri ir atzīšana/neatzīšana un naudas privilēģinu atlīdzība/zaudēšana; un pašnovērtēšanas rezultātu seku piemēri ir sevis sodīšana/apmierināšana. Atlēta vieta sacensībās vai uzvara neietilpst šajā grupā. Atlēta vieta sacensībās – pirmā, otrā, trešā utt.- ir darbības rādītājs. Felcs un Čeiss (1998) atzīmēja šo kā „konkurējošo” vai „salīdzinošo” iedarbību. Iznākuma cerības uzvarot sacensības varētu būt atzinība no trenera un nauda vai trofeja. Lai gan abi – pašefektivitātes uzskati un iznākuma cerības var ietekmēt darbību sporta situācijās, saskaņā ar Banduru (1997), iznākuma cerības ir ļoti atkarīgs no pašefektivitātes vērtējuma un tādā veidā neparedz daudz vairāk par to, ko paredz pašefektivitāte. …