Sacensība – sacensība kavē radošumu, jo šeit galvenais ir rezultāts, nevis kvalitāte. Tas stipri izteikti ir redzams bērniem rakstot pārbaudes darbus, it īpaši zēniem, viņi sacenšas, kurš ātrāk uzrakstīs kontroldarbu, beigu beigās iznāk tā, ka visi ir koncentrēti uz ātrumu un nevis kvalitāti, līdz ar to kontroldarba rezultāti tiem, kuri nesteidzās ir spīdoši, bet tiem, kuri sacentās ļoti vāji. Tāpēc tie skolotāji, kuri saka bērniem: „kurš pirmais pabeigs, varēs iet mājās”, pilnīgi noteikti kavē bērnu kreativitāti.
Nemitīga kontrole – manuprāt, nemitīgā kontrole, tas ir tas pats, kas novērošana, bērns atrodas nemitīgā spriedzē, viņš nespēj radoši domāt, jo tiek kontrolēts katrs viņa solis un iespējams, tiek uzspiesti, pēc vecāku domām pareizs viedoklis attiecīgajā situācijā, nevis bērna domas.
Izvēles ierobežošana – ja bērns nevar izvēlēties to, kas viņam patīk un to, kas viņu interesē, šie faktori bremzē radošumu. Piemēram, bērnam ļoti patīk zīmēt un darināt no dažādiem priekšmetiem kaut kas jauns, pavisam ar citu nozīmi izmantojams, bērns vēlās iet mācīties mākslas skolā, bet vecāki vēlās, lai bērns apgūst bioloģiju, jo iespējams kādreiz viņu bērns kļūs par slavenu ārstu, tāpēc kategoriski aizliedz bērnam pat domāt par mākslu un atsakās maksāt par skolu.
Pastiprinātas gaidas (spiediens) – pastiprināts spiediens, tāpat kā augstākminētās darbības no vecākiem vai apkārtējiem cilvēkiem kavē bērna radošumu, jo bērns nevar izdzīvot vecāku dzīvi vai izdabāt visām vecāku vēlmēm. Piemēram, bērna māte vēlējās kļūt par izcilu juristi, bet viņas sapnis nepiepildījās un tagad viņa vēlās to piepildīt ar sava bērna palīdzību, nemaz neņemot vērā vai pats bērns grib to vai nē. Tādu situāciju ir daudz un tik pat daudz ir nelaimīgu bērnu.
…