1. Audzināšanas procesa jēdziens, būtība
Audzināšana: plašākā nozīme- sociālās pieredzes nodošana jaunai paaudzei un topošās personības vispusīgās attīstības vadīšana kopumā.
Šaurākā nozīme – personības izaugsmes vadīšana vēlamā virzienā, noteiktās pētniecības, jūtu un rakstura īpašību izkopšana.
Speciālā nozīme – cilvēka attieksmes jeb pozīcijas veidošana pret apkārtējo īstenību dažādās jomās.
Audzināšanas pamatā ir attieksmju veidošana
Audzināšana – objekti likumsakarīgs, mērķtiecīgs personības veidošanas process, ko organizē sabiedrība.
2.Skolotāja kļūdas palīdzot pusaudžiem.
Skolotājs piekāpjas skolēna priekšā. Skolotājam pieļaujot brīvību bez jebkādas kārtības viņš zaudē cieņu audzēkņu acis. Skolēniem skolotājs šķiet nevarīgs cilvēks, kas nav spējīgs dot padomu un viņi nevēlas viņam līdzināties. Pusaudži kam bijusi skolotāji, kas visu pieļauj, arī paši zaudē cieņu savās acīs, jo domā, ka skolotāji, viņiem ir atmetuši ar roku nenovērtē un neciena viņus tādus, kā viņi ir. Skolotājam ir jāapzinās, ka skolēns tā uzvedas nevis tāpēc, ka nāk no ģimenes , kurās valda nabadzība vai ir tikai viens vecāks vai arī vecāki nerūpējas par bērnu, bet gan tāpēc, ka skolēns pats tā grib un viņi lielā mērā paši veido savu dzīvi. Svarīgi ir saprast, ka skolēnam piemīt spēja mainīties, jo nepareiza uzvedība tikai atspoguļo kļūdainus lēmumus. Skolotājam ir jādarbojas ar skolēniem. Pusaudži skolotāja meklē padomdevējus, bet tikai dažos tos atrod. Skolotājam jācenšas mazināt sacensības garu starp jauniešiem. Starp skolotājiem, kuri ir ieguvuši ievērību ar saviem panākumiem, sabiedriskajā darbā vai sportā ir daudzi tādi, kuriem ir liegta šāda iespēja. Sev uzmanību viņi cenšas pievērst ar uzvedību, kuru apbrīno citi vienaudži, bet nosoda skolotāju.
3.Konfliktu risināšanas metodes.
1.Spēka neizmantošana (no cīņas vai pakļaušanas var izvairīties kad abas puses viens otru cienā. Ja konflikta risināšana izmanto varu tad jācīnās būs līdz galam, kamēr konfliktu atrisinās.)
2.Konflikta būtības atklāšana.(strīdu izmanto lai demonstrētu savu varu stāvokli vai prestižu. Galīga uzvara nav iespējama. konfliktu nevar risināt, kamēr nav atklāts tā cēlonis)
3.Savas uzvedības mainīšana.(nosakot ko darīt citiem tikai saasina konfliktu. Konfliktu var atrisināt ja pārstāj domāt par to kas jādara citiem, bet doma ko darīt pašam. Jāpievērš uzmanība vajadzībām, kas izriet no situācijas. Skolotājs nosaka situācijas prasības un izšķiras par rīcību par kuri būtu atbildīgs.
4.Labvēlīgas gaisotnes radīšana(Lai panāktu konflikta atrisināšanu nepieciešams uzklausīt otro pusi, tas palīdz konflikta situācija vienoties. Skolotājs mazina konfliktu un pievērš skolēnu pie atbildības.
5.Stingra , bet draudzīga rīcība.(Var būt stingrs, bet tad kad zina ko vēlas darīt.Ja skolotājs ir stingrs un draudzīgs tad viņš kļūst atbildīgs par savu rīcību. Sods saglabā vai padziļina konflikta sekas. Konflikta atrisināšanai vajadzīgi demokrātiski vadītāji.)
4.Audzināšanas princips – pedagoģiskā vadība un skolēnu pašdarbības vienotība.
Skolotājs un skolēns veido vienotu skolas kolektīvu, kurā katram ir savs uzdevums, sava sociāla loma. Nevar norūdīt cilvēku ja viņam neizvirza grūtus uzdevumus, kuri dažkārt var arī kļūdīties. Ja skolotājs baidīsies no skolēna kļūdīšanās iespējam un neizvirzīs grūtus, bet atrisināmus uzdevumus, tad tas nozīme, kā skolēns noteikti kļūdīsies. Attīstot un atbalstot skolēna pašdarbību, skolotājs koriģē savu attiecību stilu atbilstoši skolēnu augošai patstāvībai, nepieļaujot pašplūsmu skolēna darbībā. Vecākajās klasēs skolotājs ir klases kolektīva loceklis , kas nepavēl,, bet iesaka, ņemot vērā savas zināšanas, lielāku dzīves pieredzi. Jaunākajās klasēs – klases kolektīva darbības noteicējs.
5.Audzināšanas princips – cīņas pret skolēnu patstāvīgumu apvienojums ar saprātīgu prasīgumu.
…
