Pedagoģiskā procesa mijiedarbības modeļi, plāni

Pedagoģiskais process nav iedomājams bez pedagoga un bērna mijiedarbības. Gan pedagogs, gan bērns ietekmē viens otru.
Mijiedarbība realizējas dažādi, atkarībā no valsts izglītības koncepcijas, no pedagogu izstrādātās filozofijas un bērna pieredzes. Atšķirīga pedagoģiskā mijiedarbība ir biheivorisma modelī, uz kognitīvajām teorijām orientētajā modelī un humānistiskās iedarbības modelī.
Pedagoģiskā procesa metodes, jeb mijiedarbības modeļi:
Biheivorisma modelis (kvantitatīvais) - pedagoga mērķis ir labi sagatavot nodarbību, balstoties uz programmu. Ideāls bērnam, jo vairāk zināšanu, jo labāk. Pedagogs ir situācijas noteicējs. Bērns kā izpildītājs, nevis kā domājoša būtne. Kognitīvais modelis (kvalitatīvais) – pedagoga mērķis ir iekārtot vidi un radīt apstākļus bērna darbībai un attīstībai, zināt psiholoģiju. Ideāls bērnam - nozīmīga ir zināšanu kvalitāte katrs mācās savā tempā (Montesorī) Bērns ir pētnieks, kurš pats caur kļūdām mācās, pats atrod atbildes.
Humānistiskās mijiedarbības modelis (cilvēka vērtību respektējošais modelis) Pedagoga mērķis (soli pa solim )ir nodrošināt uzticēšanos un sapratni starp pedagogu un bērnu, sekmēt bērnu motivāciju, lai bērns pats vēlētos darboties, mācīties, lai attīstītu atbildību, iniciatīvu, paškontroli, pašvērtējumu. Īstenot atbalsta sniegšanu bērnam pedagoģiskā procesā.
.Mijiedarbība dažādos izglītības modeļos:
1. Mācīšanās modelis Latvijā sāka veidoties 60.gados. Bērna mācīšana ir saistīta ar stingru reglamentētu pieaugušā pozīciju, bērna aktivitātes regulētāja. Tiek apspiesta bērna jaunrades dziņa, liekot bērnam darīt, nevis radīt.
2. Kompleksi tematiskais modelis - viss izglītojošais saturs saistīts ar noteiktu tēmu, kas sekmē mācību satura integrāciju, tā saistību ar dažādiem bērnu aktivitātes veidiem, apmierinot daudzveidīgās bērna vajadzības. Kompleksi tematiskais modelis rada iespēju skolotājam dažādot savu pozīciju attieksmē pret bērnu. …