8.Atbildi uz svarīgāko Pēra Ginta jautājumu; „Kur bij mans es pats, mana dvēseles spēja?” Tātad – kur bija viņa mūža labākā daļa, vērtīgākais viņa raksturā?
Pērs Gints meklēja sevi pašu pasaulē, esot par ķeizaru. Vecumdienās, atrodoties pie sevis dzimtenē, viņš saprot, ka tas viss nebija tas, pēc kā viņš tiecās. Lugas beigās, esot Solveigas klēpī, uzdodot viņai šo jautājumu, manuprāt, Pēra „es pats” ir atrodams ģimenes dzīvē ar Solveigu, esot blakus viņai. Pērs nepareizā vietā ir meklējis sevi. Labākais un vērtīgākais bija blakus Solveigai:„Tad būtu tu māte un dēls – es pats!”
9.Kā Tu saproti lugas beigas?
Esot Solveigas klēpī, Pērs Gints saprot, ka ir izglābts. Viņš paliek par „es pats” Solveigas mīlestībā un viņas uzticībā. Pogu lējējs palaiž Pēru, bet brīdina, ka gaidīs nākamajā krustceļā:„Pēr Gint, - tātad pie nākošā krustceļa. Un tad… Man vairāk tagad nav jāsaka.”
…