Psiholoģijas kā zinātnes dzimšana saistās ar 1879 gadā V. Vunta nodibinātās eksperimentālās psiholoģijas laboratorijas darbības sākumu Leipcigā. No pašlaik pasaulē eksistējošām ~ 50 psiholoģijas nozarēm, personības attīstības psiholoģijai piešķirama īpaša vieta un nozīme.
Rietumu psihologi personības identitātes nozīmi un izveidi uzskata par katra cilvēka audzināšanas un attīstības mērķi. Katrai personībai jāgūst ticība sev, jāiepazīst savas spējas un iespējas, vajadzības, kā arī spēja patstāvīgi lemt par savu dzīvi- apzinoties tās jēgu ,mērķus un to īstenošanu.
“Tāda personība kļūst par savas dzīves veidotāju un ir orientēta nevis uz pavēlēm, bet uz izvēli, tai paveras domu, jūtu plašums, attīstās aktivitāte, uzņēmība, iniciatīva” raksturo Dz. Meikšāne.
Manuprāt, tā ir ļoti visaptveroša personības būtības attīstības mērķa “definīcija”.
Diemžēl, mūsu zemes vēsturiskā attīstība līdz šim, vairāk sekmējusi personības pielāgošanos noteiktām dzīves normām, nevis savu spēju pilnveidošanu un attīstību. Latvijas audzināšanas teorijā un praksē līdz 1990.gadam nav risināts personības identitātes jautājums.
Personības attīstības galvenie noteicošie faktori, kas, manuprāt, uzskatāmi vienlīdz svarīgi katras personības attīstības jautājumā risināšanā ir gan sākotnēji mātes un bērna intīmā, sirsnīgā kontakta nozīme, kas veicina bērna uzticēšanos pasaulei, drošības izjūtu, ES identitātes veidošanos, gan ārējās vides iedarbība - veidotās attiecības ar ārējās pasaules lietām un parādībām, rīkošanos saskaņā ar tām.
Pēc manām domām - iekšējo un ārējo faktoru nozīme katras personības attīstībā uzskatāmi kā savstarpējā mijiedarbībā esoši komponenti.
E.Eriksons teicis: “Šodien pacients cieš vairāk no tā, ka nav atbildes uz jautājumu, kam lai viņš tic un kas varētu būt vai kļūt”
…
