Personības un percepcijas Eiropas valstu ārpolitisko kursu veidošanā un attīstībā

19. gs. beigās un 20. gs. sākumā Francijā sākās imperiālisma periods. 19. gs. beigās tika nobeigta Francijas kolonionālās impērijas izveide. Francijas īstenotā ārpolitika sadūrās ar citu Eiropas attīstīto valstu interesēm. Eiropā izveidojā divi militārpolitiski grupējumi – Antante un Trejsavienība. Imperiālistisko valstu pretrunas izraisīja Pirmo pasaules karu ( 1914.-1918.gg.). Kara sākums bija neveiksmīgs Francijas armijai, tā cieta vairākas sakāves. Pēc Versaļas miera līguma 1919. gadā, Francija atguva Elzasu un visu Lotringu, paplašināja savus koloniālos valdījumus. Pirmais pasaules karš novājināja Francijas ekonomiku, tā kļuva par ASV un Anglijas parādnieci. 1918. – 1920.gados aktivizējās revolucionārā kustība. Francijas ekonomiskais stāvoklis nonāca dziļas depresijas stāvoklī pasaules ekonomiskās krīzes laikā.
Fašistiskās Vācijas uzbrukums Francijai sākās 1940. gada maijā, vācu karaspēks okupēja divas trešdaļas Francijas teritorijas. Tika nodibināts profašistiskais Višī režīms. 1942. gadā tika okupēta visa Francijas teritorija. Pretošanās kustību okupantiem organizēja Francijas komunistiskā partija (FKP). 1944. gada 2. jūnijā tika izveidota Francijas pagaidu valdība. No 1944. līdz 1947. gadam Francijas valdībā tika pārstāvēti arī komunisti, tika realizētas progresīvas sociālās reformas, pieņemta Ceturtās republikas konstitūcija (1946.g.). 1949. gadā Francija iestājās NATO. 1958. gadā Šarla de Golla valdība ieguva ārkārtējas pilnvaras, tika pasludināta Piektā republika. Tika pieņemta jauna konstitūcija, par pirmo prezidentu kļuva Šarls de Golls. 1966. Francija izstājās no NATO militārās organizācijas. 1969. gadā Šarla de Golla valdība organizēja referendumu par administratīvi teritoriālās pārvaldes sistēmas reorganizāciju un Senāta reformu. Pēc neveiksmes referendumā Šarls de Golls bija spiests atstāt prezidenta posteni. Nākamais Francijas prezidents bija Žoržs Pompidū.…