Dažas bailes bērniem pāriet pieaugot, piemēram, bailes no briesmoņiem. Taču dažkārt nākas gaidīt pārāk ilgi, lai problēma atrisinātos pati. Bet bērnam pilnvērtīgi jādzīvo katrs savas dzīves posms. Ja bērns netiek galā ar savām bailēm, tad palīgā ir jānāk pieaugušajiem.
Kā var palīdzēt bērniem pārvarēt bailes? Kā palīdzēt viņiem nomierināties, “saņemt sevi rokās” - tas ir ļoti svarīgs jautājums. Vispirms jāpatur prātā, ka bērnam visi baiļu cēloņi ir vienlīdz nopietni. Pieaugušo uzdevums ir izskaidrot bērnam viņa bailes. No kā baidās bērns? Vai bailes, ko bērns jūt, ir viņa vecumam normālas? Šie jautājumi jāizskaidro, pirmkārt, vecākiem. Kas pazīst savu bērnu labāk, ja ne viņa vecāki? A. Spivakovska savā grāmatā “Vecāki un bērni” ļoti plaši apskata šo problēmu. Viņa raksta: “Psihologu veiktie novērojumi liecina, ka, cenzdamies palīdzēt bērniem pārvarēt bailes, vecāki pieļauj daudz kļūdu. Pieaugušo darbības bieži vien ne tikai nenovērš bērnu pārdzīvojumus, bet pat vēl vairāk pastiprina viņu bailes. Vecākiem noteikti jāatceras, ka tad, kad bērnam ir radušās konkrētas bailes, viņam ir kļuvis vieglāk: pārdzīvojumi ir ieguvuši ārēju izpausmi. Tagad viņš var par kaut ko sūdzēties, palūgt palīdzību. Taču ir skaidrs, ka palīdzēt bērnam var tikai tajā gadījumā, ja tiek novērsts iekšējais cēlonis, kas izraisa bailes. Tomēr vecāki savus spēkus parasti veltī cīņai pret konkrētām bailēm, pret to, no kā bērns baidās.
Ļoti nepareizi rīkojas tie vecāki, kas cenšas diskreditēt bailes, parādīt bērnam to bezjēdzību. Māte ieslēdz un izslēdz elektrību, demonstrē, ka istabā neviena nav; tēvs paskatās zem skapja, zem dīvāna un cenšas pārliecināt bērnu, ka nekādu briesmīgu zvēru tur nav.…
