Sallijas Salminenes romāns „Katrīna” tika izdots 1964. gadā. Šajā romānā ir stāstīts par to, kā kāda meitene reiz iemīlējusies jūrniekā un aizbraukusi viņam līdzi. Taču, atbraucot pie viņa uz mājām, izrādījās, ka viss ir pavisam citādi, nekā tika stāstīts. Tad ir aprakstīti notikumi viņu turpmākajā dzīvē līdz pat nāvei.
Katrīna dzīvoja Ēsterbotenē. Viņa bija dzīvespriecīga, taču atbildīga meita. Līdz kādu dienu viņa iepazinās ar kādu pļāpīgu jūrnieku, Juhanu, kurš viņu savaldzināja ar saviem stāstiem. Šie stāsti bija par skaistu māju kalna galā, kur dārzā zied augļu koki, kur aug visdažādākie āboli, zeme ir ļoti auglīga. Katrīna noticēja Juhanam un bija gatava ar viņu braukt prom. Vecāki arī neiebilda, tāpēc viņi drīz vien aizbrauca.
Katrīna bija uzaugusi turīgu vecāku mājā. Viņa prata dažādus darbus, palīdzēja meitām un puišiem gan laukā, gan mājās. Taču to viņa darīja, nevis tāpēc, ka kāds lika, bet pati no savs gribas. Viņai patika strādāt. Kad ieradās Juhans un pastāstīja par brīnišķīgo māju, kas viņam pieder, par plašajiem kviešu laukiem un ābolu dārziem, viņai pēkšņi pašas mājās viss kļuva riebīgs un gribējās dzīvot Olandē. Katrīna bija domājusi, ka viņa tur dzīvos tāpat kā savu vecāku mājās, pati strādās, taču būs arī meitas un puiši, kuri palīdz saimniecībā. Viņa jau sapņoja par savu augļu dārzu, kurā augs daudz ābolu. Viņa nemaz nesapņoja par ģimeni, par bērniem. Viņu vilināja daba.
„Katrīna sapņoja par zelta kviešu laukiem un smaržojošiem augļiem – jo sevišķi par āboliem, kuri tur auga tālu dienvidos, paradīzei līdzīgajās Olandes salās. Viņa sāka nicināt smagos, nerunīgos dzimtā novada vīrus un ar pretīgumu lūkojās savās un savu draudzeņu drēbēs.” [3;7]
Katrīna jutās aizraujoši, braucot ar kuģi, jo pirms tam viņa nekur nebija bijusi, kā arī viņa nevarēja vien sagaidīt, kad varēs ieraudzīt brīnišķīgo māju ar augļu dārzu. Ierodoties Vesterbijā, Katrīna pētīja visu, kas atradās apkārt. Viņa bija ļoti satraukta un mēģināja uzminēt, kura no brīnišķīgajām mājām tad būs viņas māja, kurā viņa varēs dzīvot.…
