Latvijas teritorija 20. gadsimta sākumā atradās Krievijas pakļautībā, taču latviešu tauta bija pret Krievijas carisko iekārtu.
1914. gada 19. jūlijā (1. augustā) Vācija pieteica karu Krievijai. Pamazām karā iesaistījās aizvien vairāk valstu. Latvija kara postu izjuta jau pašā tā sākumā. Latviešu puišus un vīrus steidzami mobilizēja. Pēc cariskās Krievijas armijas neveiksmēm kaujās pie Tanenbergas un Augustovas, vācu armija attīstīja sekmīgus uzbrukumus uz Kurzemi un Zemgali. 1915. gada jūlijā sākās Rīgas iestāžu un fabriku evakuācija uz Krieviju. Kurzemes iedzīvotāji bija spiesti doties bēgļu gaitās uz Krieviju. Kopējais bēgļu skaits (vēlāk arī no Rīgas) tiek lēsts no 800 000 līdz 1 miljonam. Bēgļu stāvoklis bija grūts. Latviešu inteliģence veidoja bēgļu komitejas. Kopā tādu bija ap 260. Vēlāk Viļa Olava vadībā izveidojās Latviešu bēgļu apgādāšanas Centrālkomiteja.
Frontes līnija virzījās pa Daugavu, bet ap Rīgu meta loku Baldone-Olaine-Tukums. Veidojās doma par latviešu nacionālās armijas dibināšanu. Cars šādu vienību veidošanos negribēja pieļaut (latvieši bija vieni no dumpīgākajiem 1905. gada revolūcijas laikā), taču stāvoklis frontē spieda meklēt jebkādus līdzekļus ienaidnieka apturēšanai. Rezultātā pēc IV Valsts Domes deputātu J.Goldmaņa un J.Zālīša lūgumiem tika izveidoti 8 strēlnieku bataljoni. Latviešu tauta atbalstīja bataljonu izveidi, ziedojot 21000 rubļu. Daudzi latvieši tautas nākotnes ieceres saistīja ar strēlniekiem.
Pirmās strēlnieku kaujas notika 1915. gada 3. oktobrī. 1916. gadā ar latviešu strēlnieku piedalīšanos tika veikta ofensīva Panevežas-Bauskas virzienā. Cariskā armija ieņēma un noturēja Nāves salu. Latviešu strēlnieki pierādīja sevi kā drosmīgus un prasmīgus kaujiniekus
1916. gadā strēlnieku bataljonus pārveidoja par pulkiem. 1917. gada janvārī 8 pulkos ir 19 000 strēlnieku.
Vēl 1916. gadā notika plašs uzbrukums 29 verstis (aptuveni 50 km) platam frontes sektoram no Babītes ezera līdz Olainei t.s. Tīreļpurvam. 23. decembrī sākās “Ziemassvētku kaujas”, kas ilga veselu mēnesi. 7. Bauskas un 8. Valmieras pulks pārrāva vācu nocietinājumus un nodrošināja uzbrukuma iespējas 12. armijas spēkiem. Vāciešiem tika atņemts stratēģiski svarīgs punkts – Ložmetējkalns. Taču cara ģenerāļu nemākulības dēļ 12. armija neizmantoja izcīnīto pārrāvumu, kā rezultātā vācieši saņēmuši papildspēkus un apšaujot ap 8000 karavīru (40% strēlnieku sastāva), atguva zaudētās pozīcijas.…
