Šķiet galvenā Pitrima Sorokina darba „Sociālā un kultūras dinamika” ziņa, ko autors gribējis paust, ir pirmskara sabiedrības vērtību un morāles pilnīgs pagrimums, kas agri vai vēlu novedīs pie katastrofas. Sorokina darbs, lai arī sākotnēji teorētiskas domas attīstības paraugs, noslēdzas emocionālā nākotnes sabiedrības katastrofas paredzējumā.
Sasaiste ar autora izvirzīto teoriju šajā redzējumā ir visai niecīga, respektīvi, autors izvirza virkni apgalvojumu par dažādās dzīves sfērās gaidāmām kataklizmām, neizskaidrojot, kādā veidā šie apgalvojumi sasaucas ar autora teorētiskajām nostādnēm. Visas minētās traģēdijas – apziņas aptumšošanās, ļaunums, aprēķins, blēdības, miesiskas baudas, iekāre, sekss, visu karš pret visiem, beztiesiskums, morāles un vērtību pagrimums utt. – autors saista ar sajūtu (sensate) kultūras dominēšanu sabiedrībā, kas agri vai vēlu rezultēsies jaunas integrētas sabiedrības kultūras atdzimšanā.
Autora redzējums par labāku sabiedrību saistās ar autoritatīva režīma nākšanu pie varas. Lai gan P. Sorokins nerunā par politiku, un politikas iekārtu katrā no kultūras sistēmām, tomēr viņa, apgalvojums, ka sabiedrību uz labāku nākotni vedīs tieši sabiedrības gaišākie prāti, ka tikai šiem cilvēkiem būs vara pār masām, liek domāt tieši tā. Un šis nav vienīgais aspekts, kurā autors pauž pats savu vērtīborientāciju, tādejādi padarot savu teoriju subjektīvu. P. Sorokuns vairākkārt nepārprotami liek nojaust par apjausmas (ideational) kultūras pārākumu pār citām kultūras formām, kaut vai tāpēc, ka tās ir sakrālākas. …