Platons (427. – 348.g.p.m.ē.) un Aristotelis (384. – 322.g.p.m.ē.) – divi svarīgi sengrieķu domātāji, kas atstājuši nozīmīgas teorijas, domas, idejas. Abu teorijas balstījās uz pasaules izziņu, cenšoties atrast patiesību un reālo īstenību. Kaut Aristotelis ir bijis Platona skolnieks, viņu abu domas atšķīrās. Aristotelis galvenokārt nodarbojās ar Platona pamatjautājumu iztirzājumu, viņš pirmais kritizēja Platona brīžiem šķietami absurdās idejas. Un tas ir arī šī darba mērķis – atspoguļot kopīgo un atšķirīgo abu filozofu uzskatos.
Platons ir bijis ideālists, kas vairākas atbildes meklējis orfismā, kas ir mistiskais un tikai iedomājams. Dzīvība sastāv no dvēseles, kas ir nemirstīga. Viņa idejas bija arī iracionālas pretēji racionālajam Aristotelim, nespēdams pierādīt savu prātojumu patiesumu, bet tikai pieņemot to kā īstenību.
Platona darbi tiek konstruēti dialoga formā, balstoties uz mācībām, kas notika Platona Akadēmijā un kas risinājās sarunu veidā, tas bija ceļš kā tika izskaidrota kāda problēma vai ideja.
Platons daudz nodarbojās ar matemātiku, kur kā cēlonis bija matemātisko sakarību nemainīgums. Uz šo zinātni balstījās arī viņa domas par drošticamām zināšanām. Nekad nevar būt drošs par lietām, kas patstāvīgi mainās, un kas pieder pie sajūtamās pasaules, tās var vienkārši pazust. Reāli tēli pastāv tikai “ideju pasaulē”, ko var droši zināt skatoties ar prāta acīm, apzinoties ar prātu.
Aristotelis bijis reālists un materiālists un atzīst tikai lietas un priekšmetus, kas reāli pastāv. Tādējādi atzīstot arī to, ka nav nemirstīgas dvēseles, bet tā iet bojā kopā ar ķermeni. Aristotelis ir loģikas tēvs un viņš savas idejas un prātojumus balstīja uz loģiskiem secinājumiem, tātad – racionālists.
Aristotelis savus darbus aprakstīja sausi, kā loģisku spriedumu gaitu, kuros atspoguļojas idejas analīze.
Aristotelis vairāk pievērās dabaszinātnēm (bioloģija) uz kuru balstoties arī skaidroja pasaules izziņu. Visiem priekšmetiem uz pasaules pastāv matērija un forma, ko var uztvert ar sajūtām. “Matērija” ir viela no kā lieta ir veidota, bet “forma” ir lietas noteiktās īpašības. Aristotelis uzskatīja, ka visaugstākā īstenības pakāpe ir viss, ko uztveram ar jutekļiem – caur tiem tiek uztverta lietas forma un apzināšanās, ka tā ir patiesība.
Kā atšķirīgais abiem ir par pasaules, dabas, un sabiedriskās dzīves uztvere – atbildot uz jautājumiem, kas ir pasaule, kā un no kā tā sastāv.
Platons uzskatīja, ka viss dabā mainās un plūst, bet ir jāpastāv kaut kam nemainīgam un mūžīgam, pēc kā ir veidots viss, kas atrodas uz pasaules un ko laiks ārda. Un tā ir “ideju pasaule”, kurā glabājas garīgi jeb abstrakti tēli un paraugi, kas ir mūžīgi.
Aristotelis pastāvēja uz to, ka iedzimtu ideju nav. Viņš uzskatīja, ka Platons savu “ideju pasauli” ir pieņēmis kā nereālu un neeksistējošu. Un viss, ko saņemam no apkārtējās pasaules ir uztverts ar jutekļiem. Nav iedzimtu ideju, jo visam piemīt matērija un forma – daba ir īstā reālā pasaule.
Nākamais, ko vēlos apskatīt ir par taisnīgumu un tikumu. Aristotelim un Platonam kopīgais ir skaidrojums par cilvēka mērķi, kas ir – dzīvot mērķtiecībā uz labo, kas ir dzīves piepildījums. …
