Politikas interpretējums ir ieguvis lielu plašumu politikas zinātnes praksē. Sākot jau no Antīkās Grieķijas laikiem, kad Aristotelis un Platons mēģināja atspoguļot tā laika pastāvošus un teorētiski iespējamus, pēc viņu domām, politiskus režīmus. Viņu darbi, un it īpaši Platona „Valsts”, ko var droši uzskatīt par politikas zinātnes klasisku1, ir bāze, ko ir ņēmuši par pamatu saviem teorētiskiem darbiem daudzi filozofi un teorētiķi, kā Nikollo Makjavelli (Machiavelli Niccolo) un Akvīnas Toms (Thoma Aquinas).
Platona darbi, kuri padarījuši viņa personību par vienu no visspilgtākajām antīkajā pasaulē filozofu vidū, un kuri devuši pasaulei pirmo izpratni par politikas zinātni, ietvēra sevī sešus politisko režīmu pamatdefinējumus- monarhija, tirānija, aristokrātija, oligarhija, demokrātija un ohlokrātija (no grieķu ochlos- cilvēku bars un kratos- vara). Tas kļuva par politisko režīmu pamata taksonomiju līdz pat 19. gadsimtam…