Vērtības un pārliecības uztur režīma stabilitāti un izdzīvošanas spēju. Politiskās kultūras ideja politikas zinātnē sāka rasties laika posmā no 1950 – 1960 gadam, kad uzvedības analīzei sāka parādīties tradicionāli institucionāla pieeja.
Politiskā socializācija ir preces, caur kuru rodas politiskās nostājas un pārliecības mācīšanās procesu un sociālās pieredzes palīdzību. Radikālie marksisti, balstoties uz valdošās šķiras ekonomisko dominanci, izveidoja politisko socializāciju kā ideoloģisku dominēšanu, kas būtībā ir apzināta un nebrīva darbība.
Savukārt, konvencionālie politikas zinātnieki apskata politisko socializāciju uzvedības revolūcijas 1950-1960.gados: „socializācija no šīs perspektīvas ir parasti neplānota un neformāla; tā darbojas pārsvarā ar aģentu no ģimenes, un veido indivīdu bērnībā, kad cilvēka organisms ir „melna kaste”, kura gaida, kad to piepildīs.”1 Politiskā socializācija ir vērtību un pārliecību transformācija, kas notiek paaudžu maiņas kontekstā. Tā darbojas kā saikne starp sociālajiem faktoriem un attieksmi, uzvedību.…