Pilsoniska sabiedrība ir demokrātijas neatņemams elements. Pilsoniskā sabiedrība palīdz pilsoņiem realizēt savas ekonomiskās, politiskās, sabiedriskās un citās nepieciešamas vajadzības. Pilsoniskās sabiedrība ekonomiskais pamats ir regulējamas tirgus attiecības un daudzveidīgas īpašuma formas, bet politiskais pamats ir pilsoņu līdzdalība valsts un sabiedrības lietu kārtošanā. Demokrātiska pilsoniska sabiedrība nodrošina pašrealizācijas spējas gan atsevišķiem pilsoņiem , gan pilsoņu grupām.
Katrs sabiedrības loceklis var brīvi izvēlēties savas politiskās un ekonomiskās esamības formu.
Sabiedrībā pastāv uzskatu plurālisms un sirdsapziņas brīvība.
Ikviens pilsonis var piedalīties sabiedrības pārvaldīšanā un dalīt atbildību ar valsti par pieņemtajiem lēmumiem.
Pilsoniskās sabiedrības ietvaros visi pilsoņi ir vienlīdzīgi likuma priekšā, t.i. pastāv tiesiska valsts, kurā pilsoņu tiesības tiek realizētas saskaņā ar starptautiski atzītām normām. Sabiedrības locekļu ekonomiskās, tiesiskās un politiskās attiecības pilsoniskajā sabiedrībā ir brīvas no valsts kā starpnieka, iejaukšanās. Pastāvot stiprai pilsoniskai sabiedrībai, likumsakarīga ir valsts varas decentralizācija, varas nodošana pašvaldībām, vairākuma un mazākuma sadarbība. Lai apmierinātu savas vajadzības pilsoņi izmanto tādus pilsoniskās sabiedrības institūtus kā zinātniskās un profesionālās asociācijas, fondi, biedrības un savienības. Par nozīmīgajiem pilsoniskās sabiedrības elementiem skaitās arī izglītības sistēma, ģimene, baznīca, masu mediji. Pie atsevišķiem pilsoniskās sabiedrības elementiem attiecās politiskās partijas un kustības. Tie realizē starpnieka funkciju starp sabiedrību un pilsonisko sabiedrību. Savas prasības un vēlmes pilsoniskās sabiedrības locekļi novada līdz politisko lēmumu sfērai un kontrolē valsti ar dažādu partiju un organizāciju palīdzību, kurās tie ir apvienojušies. Šis process noris atkarība no pilsoniskās sabiedrības institūtu specifikas. Pilsoniska sabiedrība cieši saistīta brīva tirgus attiecībām un demokrātijas tradīcijām. Pilsoņu ekonomiskā patstāvība , valsts varas ekonomiska un politiska monopola likvidācija, tas viss visbūtiskāk veicina pilsoniskās sabiedrības veidošanu un attīstību. Pilsoniska sabiedrība var attīstīties tikai tad, ja ir likvidētas jebkādas sociālās barjeras sabiedrībā, kuras traucē pilsoņu sociālo mobilitāti, tirgus attiecību attīstību. Lai pilsoniska sabiedrība veiksmīgi funkcionētu , nepieciešama pilsoņu , to kopienu un teritoriju suverenitāte – neatkarība no augstākstāvošām varas institūcijām. Amerikāņu revolūcijas ideologs Tomass Peins pauda domu, ka, jo attīstītāka ir pilsoniskā sabiedrība, jo sekmīgāk tā regulē savu dzīvi un jo mazāk tai vajadzīga valsts. Attīstoties liberālajai zinātniskajai domai, jautājumā par valsts un pilsoniskās sabiedrības savstarpējam attiecībām izveidojās divas nozīmīgākas uzskatu sistēmas. Pēc vienai no tām, valstij attiecībā pret pilsonisko sabiedrību jābūt subordinētai. Valstij jādarbojas tā, lai efektīvāk stimulētu pilsonisko sabiedrību izveidošanas un attīstību, pilsoņu ekonomisko un politisko aktivitāti.
Pēc otras sistēmas, valsts nevar būt institūcija kura tikai kontrolē sabiedrību. Ekonomiskas, politiskās un garīgas varas koncentrēšanas valsts rokās var novēst pie diktatūras un autoritārisma. Demokrātisko valstu vēsturiskā pieredze liecina, ka, ja valsts savā darbībā balstās uz demokrātijas principiem, tad tā kādas atsevišķas grupas intereses neaizstāv uz citu grupu rēķina. Demokrātijas principu ievērošanas ir garantija pilsoniskās sabiedrības pastāvēšanai. Demokrātiskā režīmā tiesiska valsts un pilsoniskā sabiedrība ir divas viens otru papildināmas parādības. Bez tiesiskās valsts pastāvēšanas var iestāties haoss un dezorganizācija, kuru rezultātā sabruks arī pilsoniskā sabiedrība. Bez brīvu pilsoņu sabiedrības nebūs demokrātiskās tiesiskās valsts, bet valdīs tirānija, despotisms un vardarbība. Mūsdienu demokrātiskās valsts un pilsoniskās sabiedrības attiecībām piemīt pragmatiskais raksturs. Tiek pievērsta uzmanība ne abu komponentu pretnostatījumam, bet gan sadarbībai, valsts un sabiedrības autonomijas līdzsvaram. Šādu attiecību pamatā ir interešu plurālisms, daudzveidība interešu grupu darbība, indivīda sociālo lomu daudzveidība, pilsoņu savstarpējo kontaktu intensitāte. Lai gan valsts un pilsoniskā sabiedrība ir savstarpēji cieši saistītas, starp tām jābūt distancei. Tieši tāpēc, ka attīstītā pilsoniskā sabiedrība ir zināmā mērā neatkarīga, politiskās krīzes situācijā tā var nepieļaut radikālas pārmaiņas, nosargāt demokrātisko sistēmu. Taču, lai pilsoniskā sabiedrība tiešam varētu būt demokrātisko vērtību stabilitātes garants, demokrātiskajiem institūtiem un vēr tībām jābūt nesaraujami saistītām ar pilsoņu politisko apziņu.
Politiskās partijas ir galvenā pārstāvnieciskā un leģitīmā saikne starp sabiedrību un valsti. Tieši tāpēc politiskās partijas ir nepieciešami stabilās demokrātijas pastāvēšanai valstī. Politiskās partijas nepieciešamība lai partijas varētu iegūt varu, organizēt un noteikt to. Partijām ir arī sociālas integrācijas un pārstāvniecības funkcijas. Ar politisko partiju palīdzību pilsoņiem ir iespējas izteikt savas vajadzības un vēlēšanās un būt sadzirdētiem. Partijas ir cilvēku vairākuma interešu izpausmes politiskais līdzeklis, kas nodrošina intereses vērā ņemšanu un to iedarbināšanu politiskajos lēmumos. Partijas arī veic cilvēku integrāciju politiskajā sistēmā un mazina spriedzi konflikta gadījumā sabiedrībā. Partijas cenšas realizēt gan interešu grupas mērķus, gan iesaistīt politiskajā sistēmā grupas, kuras agrāk bija ārpus tās. Partijas iepazīstina sabiedrības locekļus ar kandidātiem vai oficiālajām amatpersonām un stiprina pilsoņos līdzdalības izjūtu. Partiju akcijās cilvēki mācās publiski uzstāties , vadīt sanāksmes, atrisināt konfliktus ar dabātu palīdzību. Partijas veic kadru atlasi un izvirza kandidātus valsts pārstāvnieciskājos orgānos un izpildvaras aparātā. Partijām ir liela loma politiskās elites veidošanā un līderu izvirzīšanā. Partijas ir sabiedrisko domu veidotāji.
Politisko partiju klasifikācija.
…
