Ja citi runā par mūsdienu mākslas nonivelēšanos līdz kailiem kauliem un iluzorām reprezentācijām, Virilio šo procesu nosauc par vardarbību un izceļ bailes, kas tai stāv iepretim, turklāt redz saikni starp šo vardarbību un Otrā pasaules kara kaujas lauku, laiku, kad parādījās pirmās gleznas, kad cilvēka ķermenis tika burtiski un figurāli sadalīts gabalos. (vai arī piem. Dr. von Hāgensa ar plastmasu piepildītie cilvēka ķermeņi, izstādīti kā anatomiskā māksla, tajā pašā laikā, kad zinātniskā sabiedrība sāk nodarboties ar embriju “inženieriju”).
Virilio ir parādījis mākslas un zinātnes dvīņu radurakstus un to, cik tiem liela nozīme saistībā ar pēdējo simt gadu “šausmu rutīnu”.
Mūsdienu māksla un terorisms, klusums un troksnis.
Izšķiroša dihotomija darba gaitā –
pitiful – līdzjūtīgs;
pitiless – nežēlīgs; kur līdzjūtīgs nozīmē “cilvēcīgu”, ne tik daudz žēlabainu. te nicināmas konotācijas nav.
Estētika, politika.
Darbs ir daļa no viņa diskusijas par mūsdienu mākslu un cilvēka klusuma politiku. Virilio jūtas atsvešināts no nežēlīgā veida, kādā 21.gs mākslinieki, ne kā 20.gs modernie mākslinieki, šķiet nespējīgi pat saprast visas cilvēku vardarbības izraisītās šausmas vai palikt klusi.
Īpaši ieinteresēts atgriezties, pārvērtēt 20.gs. modernās mākslas teorijas un ilgstamību (duration), sacīto vārdu un tiesības klusēt ērā, kas formējas ar pieaugošu laikmetīgās mākslas spalgo troksni. Virilio darbu var traktēt kā cilvēcības meklējumus, kas konfrontētu nicinājumu, kas parādās pret ķermeni laikā, ko P.V. sauc par visu vizuālo un virtuālo reprezentāciju “sonorization” (skanošu un rezonējošu skaņu-ainavu mākslinieciska producēšana).…
