Veido monēru valsti, pie tiem pieder ciānbaktērijas (zilaļģes) un tā saucamās īstās baktērijas (eibaktērijas).
Uzbūve. Skatīt citoloģijas materiālu par prokariotu šūnām.
Izmēri. Parasti nepārsniedz 10-15 µm. 1999. g. atklāts pagaidām lielākais pazīstamais prokariots sulfīdu oksidējoša Thiomargaritana namibiensis no Rietumāfrikas ezeru dūņām ar diametru ~750 μm.
Klasifikācija. Pēc formas baktērijas dala lodveida baktērijās (koki), nūjiņveida baktērijās (baciļi) un izliektajās (spirāliskajās) baktērijās (vibrioni, spirohetas un spirillas). Koki var izvietoties pa 1 (mikrokoki), pa 2 kopā (diplokoki), var savienoties pavedienos (streptokoki) vai neregulārās grupās (stafilokoki), veidot kolonijas (parasti apļveida), bet tās nekad nav daudzšūnu organismi. Baciļi spēj veidot sporas.
Baktērijas dala arī eibaktēriju un arheju (Archae) domēnos. Eibaktērijas ir augsnes, ūdens, simbiotiskās un patogēnās baktērijas, arhebaktērijas dzīvo ekstremālos apstākļos un bioķīmiski stipri atšķiras no eibaktērijām. Uzskata, ka vispirms izveidojās arheji un baktērijas, pēc tam no arhejiem izveidojās eikarioti.
Arheju vielmaiņa ir primitīva un mūsdienās unikāla. Lielākā daļa no tiem ir autotrofi hemotrofi, bet ne fotosintezējoši. Metanogēnie arheji dzīvo anaerobā vidē dumbrājos, dūkstājos un dzīvnieku zarnās, kur veido metānu (CH4) no H2 un CO2, vienlaikus veidojot ATF. Šo metānu sauc par biogāzi, tas izdalās atmosfērā un veicina siltumnīcas efektu. ~65% no CH4, kas ir atmosfērā, veidojuši arheji.
Halofilu eksistencei nepieciešama augsta sāļu koncentrācija (~12-15%), tie dzīvo Nāves jūrā, sālsezeros, pārsāļotās augsnēs.
Termoacidofili dzīvo ļoti karstās un skābās vietās, piemēram, karstajos avotos, geizeros, vulkānu apkaimē, okeānā, kur zem ūdens izplūst karstie avoti. …