Tās izveidotājs un pārstāvis Freids pārlika anormālās psiholoģijas fokusu no bioloģiskām slimībām un morālas nestabilitātes (nenoturības) uz cilvēka neapzinātiem psihiskiem procesiem. Viņš pieņēma, ka galvenais iemesls vairākumā psihopataloģisko formu ir iekšēja trauksme. Reizēm trauksme tiek pārdzīvota atklāti, bet reizēm tā tiek izstumta, kā rezultātā tā transformējas un izpaužas citos novērojamajos simptomos. Ar neirotisku un morālas dabas trauksmi (tādēļ, ka tās ir neapzinātas) parasti neizdodas tikt galā apzināti. Šajos gadījumos Ego vēršas pie iracionāliem aizsardzības spēkiem, kurus psihoanalīzē sauc par Ego aizsardzības mehānismiem.
Freids uzskatīja, ka, lai cilvēks neiestrēgtu jeb nefiksētos kādā no viņa izstrādātājām attīstības stadijām, katrā no tām jāgūst noteiktais apmierinājums, piemēram, ka zīdainis, kas negūst adekvātu orālu apmierinājumu, pieaugušā vecumā var pievērsties dzeršanai vai pārlieku daudz ēst. Katra attīstības stadija kaut ko pieprasa no indivīda un izraisa konfliktus, kurus jāatrisina. Viens no galvenajiem konfliktiem norisinās falliskajā stadijā, kad tiek sagatavota augsne Edipa kompleksam. Šis posms arī „spēlē galveno lomu” neirotisko simptomu attīstībā. Neatrisināts Edipa komplekss bērnībā izraisa psihopataloģijas turpmākās dzīves laikā. Vesels cilvēks, viņa izpratnē, ir tāds, kurš sekmīgi izgājis visas attīstības stadijas un lieto vienīgo veselīgo aizsardzības mehānismu – sublimāciju (seksuālo enerģiju transformē radošajā darbībā).…