Psiholoģijai ir gara priekšvēsture, bet īsa vēsture, kas sākās 19. gs. Pirms tam psiholoģijas ideju attīstības norisinājās filozofijas ietvaros. Filozofiju zināmā mērā var uzskatīt par psiholoģijas māti.
Antīkās filozofijas pārstāvji bija pārliecināti, ka cilvēkā mājo kāda nemateriāla būtne – ‘dvēsele”, kas ļauj viņam valdīt pār sevi. Platons (428 – 347 p.m.ē.) uzskatīja, ka dvēsele mājojot cilvēka ķermenī, nosaka cilvēka dzīvi visa mūzā garumā un pēc nāves pamet ķermeni un dodas uz augstāku “ideju pasauli. Aristotelis (384 – 322 p.m.ē.) runāja par dvēseli kā ķermeņa funkciju, kas ļauj dzīvajam organismam darboties. Pēc viņa domām, dvēsele atrodas cilvēka sirdī, kur nonāk visi iespaidi no sajutu orgāniem. Platona un Aristoteļa mācība ietekmēja cilvēku uzskatus līdz pat 5. gs. m. ē.
Renesanses laikā 15. – 17, gs. priekšstati par pasauli un cilvēku kļuva zinātniskāki un vairāk balstījās uz saprātu nekā uz ticību. Tika atklāti svarīgi mehānikas likumi. Renē Dekarts (1596 – 1650. g ) skaidroja cilvēka uzvedību no valdošā atšķirīgā veidā. Viņš apgalvoja, ka ķermenis un dvēsele atrodas mijiedarbībā. Viņš aprakstīja cilvēka refleksus, uzsverot, galvas smadzeņu lomu uzvedības regulācijā. Tomēr Dekarts neatteicās arī no idejas par dvēseli, kas, pēc viņa domām, atrodas cilvēka smadzenēs un valda pār prātu. Parādās uzskats, ka cilvēka uzvedības regulēšanā piedalās nervu sistēma. 19. gs. beigās tiek likti arī psiholoģijas zinātnes pamati.
Psiholoģijas zinātnes vēstures pamati sākās ar 1874. gadu, kad Vilhelms Vuts (1832 – 1920 g.) Leipcigā nodibina 1. eksperimentālo psiholoģijas laboratoriju. Pētot cilvēku reakcijas uz dažādiem stimuliem un lūdzot aprakstīt viņu sajusto, uztverto un pārdzīvoto.…