1.Sociālā psiholoģija ir disciplīna, kas pūlas saprast un izskaidrot, kā cilvēku domas, jūtas un uzvedību ietekmē faktiskā vai iespējamā citu klātbūtne.
2.PersonībaTermins „personība” attiecas uz cilvēka salīdzinoši noturīgu īpašību kopumu, kas nosaka viņa domāšanu un uzvedību dažādās situācijās. Personība ir sabiedriskās attīstības fenomens, dzīvs cilvēks, kuram piemīt apziņa un pašapziņa. Personību raksturo salīdzinoša stabilitāte laikā salīdzinot ar citiem stāvokļiem (piem., garastāvokli, mainītu apziņas stāvokli).
3. Es koncepcija – relatīvi pastāvīga, vairāk vai mazāk apzināta priekšstatu sistēma par sevi, savām attiecībām ar citiem cilvēkiem un dažādiem dzīves aspektiem un vērtībām. Šo priekšstatu sistēmu cilvēks pārdzīvo kā neatkārtojamu veselumu. Sastāv no Es-tēla (priekšstati par sevi), tā emocionālo novērtējuma, kā arī – ar to visu saistītā uzvedība.
4.Es-shēmas Zināšanu struktūras par sevi, kas iegūtas no iepriekšējās pieredzes un kuras organizē un vada tās Es-relevantās (ar cilvēka Es saistītās) informācijas apstrādi, kura iegūta individuālajā sociālajā pieredzē. Zināšanu struktūras par sevi kļūst arvien komplicētākas un diferencētākas ar katru jaunu Es-relevantās pieredzes vai notikumu kopumu.
5.Es-reālaisPieņemts izdalīt divus Es koncepcijas veidus – reālo un ideālo. Ideālais Es ir katra vēlamais Es; kādu cilvēks redz sevi savā iztēlē; arī – kāds cilvēks negribētu būt. Ideālais Es motivē cilvēku sasniegt dzīvē noteiktus mērķus, un lielā mērā ietekmē viņa sociālo uzvedību. Noteiktu ietekmi uz cilvēka pašsajūtu, sevis skatījumu un uzvedība atstāj atšķirība starp Es reālo un Es ideālo. Saprātīga starpība ir labs motivātors, bet liela – var radīt zināmas psiholoģiskas, uzvedības un pat veselības problēmas (zems pašvērtējums, depresija, nomāktība, varbūt pat pašnāvība).
6.Es-spoguļattēlsKūlijs akcentē sabiedrības lomu cilvēka Es veidošanā. “Es-kādu-mani-redz-citi” un “Es-kādu-es-redzu-sevi-pats” ir ļoti līdzīgi pēc satura. Kulijs pirmais uzsver subjektīvi interpretētās atgriezeniskās saites nozīmi, kā galveno zināšanas avotu par paša Es. 1912.gadā piedāvā “atspoguļotā Es” teoriju, apgalvojot, ka indivīda priekšstati par to, kā viņu vērtē citi, būtiski ietekmē viņa Es koncepciju. “Atspoguļotā Es” teorija sākotnēji akcentē “nozīmīgā cita” lomu; paša cilvēka “Es” ir pasīvs; cilvēks tikai atspoguļo un summē citu spriedumus par sevi.
…
