Jau 20.gs. sākumā tiek runāts par jēdzienu “Paidegoģiskā psicholoģija”. Tam par iemeslu bija lielie panākumi psiholoģijā, jo tā pētīja ne tikai attīstības psiholoģiju, bet arī iemācīšanos un rakstura izveidošanās pamatus. Bez tam psiholoģija varēja dot informāciju skolotājiem par bērnu uzmanību, koncentrāciju, motivāciju, gribas veidošanu un valodas attīstību. Psiholoģija savas iegūtās atziņas balstīja uz novērojumiem praksē . Skolotājam jāprot ieraudzīt un atklāt katra bērna vienreizīgās spējas, tad tās palīdzēt izkopt. “Ikviens no mums ir citāds, rūpīgi meistarots, apveltīts ar vienreizējām spējām. Mums ir vajadzīgs laiks, lai to atklātu un uzzinātu. Tik daudzi cilvēki aiziet neievēroti tikai tāpēc vien, ka neviens negrib tērēt laiku un apbrīnot viņu vienreizīgumu”(Džons Pauels).[3,4]
Labs skolotājs katrā bērnā saskatīs topošu personību, bet, lai to izdarītu, nepieciešams labi zināt bērna psiholoģiju un vecumposma īpatnības. Skolotājam jāprot atrast katram skolniekam vispiemērotākos ietekmēšanas līdzekļus. Vecumposmu psiholoģija pedagoga darbā nepieciešama, lai izprastu dažāda vecuma cilvēku psihiskās īpašības, noskaidrotu, kā notiek pāreja no vecumposma uz vecumposmu. Zinot vecumposma īpatnības, skolotājs var izvēlēties katram vecumposmam atbilstošas metodes un tas atvieglo un palīdz produktīvi strādāt ar bērniem. “Vecumposmu psiholoģijas uzdevums ir atklāt dažāda vecuma cilvēku psihiskās īpatnības, noskaidrot likumības, kā notiek pāreja no vecumposma uz vecumposmu.”[1,258] Bērnu psiholoģijas zināšanas pedagoga darbā nepieciešamas, lai varētu noteikt mācīšanas metodes un saturu dažādās apmācības un audzināšanas stadijās.…