• Katram cilv. atsevišķi ir 1 viedoklis, bet, kad apkārt ir vēl kāds, viedoklis var mainīties.
• Publiskais viedoklis – ir privāto vai individuālo viedokļu kopējā balss, kas sasniegta vienlaikus.
• 4 galv. jautājumi:
1. Kā vārds funkcionē sabiedrībā? Ko dara, kā mainās, kādu iespaidu rada?
2. Kas šo vārdu ir radījis?
3. Kā vārds izplatās? Pa kādiem kanāliem?
4. Kādus viedokļus, redzes punktus pauž?
• Def.: dinamisks process, kas mobilizē pilsoņus un to reakciju uz notiekošo.
• Raksturo:
1. atklātība;
2. solidaritāte.
3. lēmumi.
• Likumsakarības:
1. publ. viedokļa veidoš. notiek caur komunikāciju;
2. publ. v. veidoš. balstās uz sociāliem procesiem;
3. publ. v. veidoš. saistīta ar vairākiem sociāliem līmeņiem ( indivīds, grupa, sabiedrība).
Publiskais viedoklis vēsturē
• Ilgu laiku ar cilv. atsevišķo viedokli neviens nerēķinājās. Parādījās grupu viedoklis.
• Lai gan pūlis/masa sastāv no katra individuālā cilv. viedokļu kopuma, masas viedoklis var atšķirties.
• Cilv. nākas bieži masām pielāgoties. Individuālais viedoklis tiek pielāgots.
• Viduslaiki: cilv. ir „pelēkā masa”. Viedoklis nevar parādīties. Kolektīvs saprāts, domāšana – common sense. Kopā var darboties kā veselums. Dzīve ir reklamēta, „ielikta rāmjos”. „Smieklu kultūra” (parādās jau antīkos laikos) – vienīgā iespēja, kā „nolaist tvaiku” (izsmiet reālo, piem., gada tirgus, cirks utt.).
• Jaunie laiki (18.,19.gs.): cilv. pamazām kļūst par personību. Var rēķināties ar viņu viedokļiem un uzskatiem. Parādās viedokļu polifonija (daudzveidība).
• Galvenie kanāli, kur izplatās: prese, partijas, sab. organizācijas/biedrības/pulciņi, klubi, saloni, frizētavas, bāri/krogi, tirgus utt.
• Ir 2 pieejas, kas mainās: 1. ekonomiskais faktors, viedokļa brīvība.
Publiskā viedokļa pieejas
…
