Radiotehniķa profesijas vēsture sākas 19. un 20. gadsimtu mijā. 1895. gadā zinātnieki iemācīja bez vadiem pārraidīt informāciju lielos attālumos, izmantojot radioviļņus. Šis izgudrojums - viens no spožākajiem visā cilvēces vēsturē!
Markoni? Popovs? Kurš īsti bija pirmais? Nav šaubu, ka abu darbs, kas noveda pie gadsimta izgudrojuma, pelna cilvēces pateicību. Radioviļņus pirmajos gados pēc lielā izgudrojuma izmantoja informācijas pārraidei starp diviem punktiem, t.i., radiosakariem. Divdesmito gadu sākumā no tiem tika prasīts vienā vietā veidotu informāciju izplatīt daudziem adresātiem, kā mēs sakām, publiskai uztveršanai. Tā radās radiofonija.
Eiropā pirmais radiofons sāka darboties Londonā 1922. gada 1. februārī. Tam sekoja Berlīnes (1923. gada 29. oktobrī), Leipcigas (1924. gada 1. martā). 1924. gadā raidītāji tika uzbūvēti arī Frankfurtē, Minhenē, Hamburgā, Štutgartē, Breslavā, Kēnigsbergā, Ķelnē un Romā. 1925. gada 1. februārī sāka darboties Varšavas un 1. novembrī – Rīgas radiofonijas raidītāji. Radiofona eksperimentālās pārraides Rīgā jau notika, sākot ar 1925. gada marta mēnesi no Kuģu ielas radiotelegrāfa raidītāja. Raidījumi sākās ar vārdiem: “Hallo, hallo, Rīgas radio mēģina”.
Radiofona būvdarbus Latvijā ierosināja inženieris Jānis Linters. Plašām iedzīvotāju masām toreiz radiofons nebija pazīstams. Pirmajā Saeimas budžeta komisijas sēdē pieprasītos līdzekļus nosvītroja. Izstāstīt, kā darbojas radiouztvērējs, bija grūti. Nolēma no Pārdaugavas radiocentrā esošajām detaļām izgatavot uztvērēju. Tam piekārtoja divus pārus austiņu un novietoja budžeta komisijas sēžu zālē. Sēdes laikā komisijas locekļi cits pēc cita tvēra austiņas un ļoti cītīgi klausījās programmu – Pārdaugavas radio centra telegrāfists lasīja “Valdības Vēstnesi”, to pārraidīja ar Huta raidītāju. Jānis Linters skaidroja, cik vienkāršs ir radiouztvērējs, piebilstot, ka tos varēs ražot arī Latvijā. Viņš iepazīstināja komisijas locekļus ar aprēķiniem un apgalvoja, ka ieguldītā nauda atmaksāsies pēc 10-15 gadiem. Tomēr Lintera kalkulācija vēlāk izrādījās kļūdaina, jo radiofona abonentu pieplūdums bija tik liels, ka ieguldītie līdzekļi ar abonēšanas maksu atmaksājās jau pēc četriem gadiem.
Pirms balsošanas komisijas locekļi sīki izprašņāja, kā izplatās elektromagnētiskie viļņi - vai nav jāatver durvis un logi, lai tie varētu iekļūt telpā. No 20 komisijas locekļiem 18 nobalsoja, ka raidstacijas būvdarbiem jāpiešķir 140 000 latu. Tas notika 1924. gada 28. martā.
Raidstacijas būvdarbus veica franču firma Societe Francaise Radioelektrique. 1925. gada aprīlī no Francijas ostas Dinkerkas ar kuģi uz Rīgu atveda antenas mastus un raidītāju iekārtu. Raidstaciju paredzēja izvietot Galvenā pasta ēkas 3. stāvā, spārnā gar kanāla malu. Vēlāk šo ielu gar kanālu nosauca par Radio ielu. Aprīlī pie pasta un prefektūras ēkām sāka rakt divas bedres antenas mastu pamatiem. Uz katra masta bija novietots horizontāls metāla stienis. Starp abiem stieņiem novilka divus antenas vadus. Raidītāju iekārtu izvietoja trīs istabās, tā jauda bija 2000 vati, viļņa garums – 480,3 m.
…
