Raiņa lugas "Jāzeps un viņa brāļi" analīze

Sīka un smalka lugas analīze Galvenās problēmas lugā Raiņa traģēdijā „Jāzeps un viņa brāļi” parādīts, cik liels un varens, daudzveidīgs un apbrīnojams, cik zems un niecīgs var būt cilvēks. Šajā lugā vienotā mezglā sasieti daudz problēmu pavedieni, tās centrā ir sapņotāja Jāzepa patiesības meklējumi. Lugā risinātas problēmas par spēju piedot: „Kas piedot ir? Vai ļaunu teikt par labu? Ļaunam tapt? Nē ļaunu ņemt un vērst par labu, tas ir piedot. Jo citād’ zvēri aprīs cilvēkus Un cilvēcība noliegs pati sevi...”, par atriebību: „Tu pazemojies pats, tiem atriebdams; Tu līdzīgs topi tiem, ko nicini.”, par cilvēka pazemošanos: „Ne jūds es esmu vairs, ne ēģiptiets, No dzīves atrauts, sapnī izgaistu...”, „Es sevi aizsviedu, lai veiktu tos.”, par taisnības meklēšanu: „Man zuda atriebe, es gribu aizmirst, Es gribu vienu vien tik—taisnību!” Par nodarītu netaisnību: „Lai viss tiem ļauts? Tiem mēsliem viss lai ļauts? Un man tik cēli piedot, kad man spļauj?... Kad var reiz atriebt, tad tik vāji smaidīt?”