Raiņa poēma "Ave sol"

“Ave sol” nāk klajā 1910.g.
Darba sākumi meklējami “ne dienvidos, kur saules daudz, bet ziemeļos, kur pēc viņas ilgojas”.
Slobodskā sarakstīti poēmas pirmie fragmenti ar virsrakstu “Zem saules stariem”. Taču tīri psiholoģiski ierosinājumi radušies vēl senāk – atmiņās par Tadenavu, mātes dziemām un audumiem.

Slobodskas trimdā Rainis uzsver domu, ka viņam vienā darbā jāatēlo 4 vienoti, lielajos attīstības lokumos līdzīgi procesi:
dabas drāma, gada drāma, sociālā drāma un cilvēces attītīsbas drāma.
Visi iepriwkšējie darbi neizsmeļ dabas, indivīda n sabiedrības attīstības ainu, jo šī aina ieslēdz ne tikai augšupeju, bet arī lejupkritienu, norietu un nāvi, lai pēc tam lielais loks varētu atkal sākties no gala.
Šī izpratne ir svarīga pēc 1905.g., lai neuzņemtu revolūcijas sakāvi kā nenovēršamu traģēdiju.

Kā simbolu skaidram, priecīgam spēkam, kas visur izraisa dzīvinošas pārvērtības, Rainis izvēlas Saules tēlu. Saule atnes ik pavasari un ik rudeni atkāpjas sala priekšā.
Saule zemes ļaudīm piepila visu debesi ar stariem, bet pati ir tikai niecīgs puteklītis Visuma zvaigžņu kopās.…