Ar Blaumaņa vārdu saistās jauna, kvalitatīvi atšķirīga pakāpe visā latviešu dramaturģijā. Viņa prasība ir, lai drāmā tiktu izskaustas viss teatrāli melīgais, neīstais un pārspīlētais, lai mūs dramaturģijā tiktu atmesti no sliktiem paraugiem ievazātie vecā teatrālisma paņēmieni, kur dramatisms obligāti bija vienots ar apkārtējo – kādu katastrofu, slepkavību, ārprātu, jūtu ekstāzi un tamlīdzīgi - , un lai lugas personāžu attieksmēs un darbībā izteiktos tā psiholoģiskā patiesība, kāda ir dzīvē. Uz skatuves jāvalda pilnīgai dzīves ilūzijai – tāda ir Blaumaņa prasība, kurai sekojis viņš pats un kuru vispilnīgāk īstenojis savās labākajās drāmās “Indrāni”(1904) un “Ugunī”(1905).
“Pazudušais dēls”, ko autors acīmredzot iecerējis kā traģēdiju ( uz to norāda jau viņa dotais žanra apzīmējums “bēdu luga” no vācu “Trauerspiel”, kā traģēdija apzīmēta 19. gadsimta vācu teorētiķa Gustava Freitāga darbā “Drāmas tehnika”, kas kalpojusi R. Blaumanim par rokasgrāmatu dramaturģisko likumu studijās), ir trešais Blaumaņa darbs dramaturģijas novadā, kas seko pēc joku lugas ar dziedāšanu “Zagļi”(1890) un tautas lugas “Ļaunais gars”(1892).
“Pazudušajā dēlā” izmantoti 1897. gadā uzrakstītās noveles “Pērkona negaiss” motīvi. Taču starp abiem darbiem ir liela atšķirība kā galvenā konflikta, tā sižetiskajā risinājumā, bet visradikālākās atšķirības jūtamas tēlu sistēmā, vispirms jau centrālajā Krustiņa tēlā.
Novelē “Pērkona negaiss” Krustiņš ir tipisks toreizējās latviešu zelta jaunatnes pārstāvis, par kuru pats autors saka: “Deviņpadsmit gadus vecs būdams, viņš nebija nedz labāks, nedz sliktāks par lielāko daļu no mūsu jaunekļiem.”
Lugā “Pazudušais dēls” Krustiņa raksturs daudz sarežģītāks. Raugoties no traģēdijas žanra izpētes viedokļa, Krustiņā saista pirmais patiesi mākslinieciski, psiholoģiski pārliecinoši, spēcīgi un emocionāli veidotais traģiska cilvēka likteņa ( ne traģiska varoņa) tēlojums latviešu dramaturģijā. Ja novelē “pērkona negaiss” Krustiņš grimst uzdzīves, melu un nozieguma purvā, pats savu nelaimi neapjauzdams, tad “Pazudušā dēla” varonis skaidri apzinās savu traģisko stāvokli, izmisīgi meklē izeju no tā uz citu dzīvi, bet nespēj to atrast. Pārāk dziļi viņš jau iestidzis purva muklājā. Tādēļ Krustiņu vienmēr nomāc nenovēršamas bojā ejas jausma, un viņā ar postoša ugunsgrēka spēku plosās nemiers. Tas ir nemiers pašam ar sevi, nemiers ar sagandēto, nepareizi nodzīvoto dzīvi. Krustiņa vārdos: “..kādēļ ar neizdevušos dzīvi nevar darīt tāpat kā ar neizdevušos cimdu: izārdīt un adīt no jauna..” skan sāpīgi izmocītas dvēseles izmisums, kas izsakās visā viņa attieksmē pret dzīvi, pret apkārtējo vidi, cilvēkiem. …