Jau 16.gadsimta beigās Rietumeiropas mākslā strauji izplatījās reālisma iezīmes. 16., 17. gadsimta mijā Itālijas mākslas mācību iestādēs pirmo reizi tika atdalīta naturālās dabas izziņa un tās idealizācija. Pamazām savu nozīmi zaudēja visaptverošie un universālie ideāli, kam reālajā dzīvē bija maza nozīme. Mākslas darbi kļuva vienkāršāki un lakoniskāki gan pēc satura, gan formas.
17. gadsimta pirmajā pusē reālisma tradīcijas sastopamas visās Rietumeiropas valstīs un vadošajos glezniecības centros. Pie reālistiem tiek pieskaitīti ļoti dažādi mākslinieki. Paviršāk aplūkojot viņu daiļradi, liekas, ka tiem ir ļoti maz kā kopīga. Starp citu, reālisma iezīmes vērojamas arī tipisku baroka vai klasicisma pārstāvju darbos.
Par reālismu kā dominējošo virzienu un tā uzplaukumu var runāt tikai līdz 17. gadsimta piecdesmitajiem gadiem, kad savu nozīmi zaudēja visreālistiskākā no nacionālajām skolām - holandiešu glezniecība.
17.gadsimtā Eiropā uzplauka nacionālās glezniecības skolas. Savdabīgas nacionālās tradīcijas, ko vienoja pastiprināta interese par iespējām atdarināt apkārtējos cilvēkus, priekšmetus un vidi, attīstījās Holandē, Flandrijā, Itālijā, Francijā un Spānijā. Dažu gleznotāju māksla stāvēja pāri vietējo skolu robežām un dziļi ietekmēja glezniecības attīstību kopumā (Karavadžo, Rembrants, Velaskēzs, Rubenss).
Galvenās novitātes, kas līdz ar interesi par reālo dzīvi ienāca 17. gadsimta pirmās puses mākslā ir stājglezniecības attīstība (mākslinieki sāka gleznot tādas ainas un sižetus, kas vairs neatbilda baznīcas pieprasījumam un nebija piemēroti sakrālo celtņu dekorēšanai), pakāpeniska atteikšanās no reliģiskajiem un mitoloģiskajiem sižetiem, pievēršanās tādiem žanriem, kas līdz tam tika uzskatīti par nebūtiskiem vai atdarināšanai nepiemērotiem - zemnieku un sīkpilsoņu sadzīvei, krogu un vidusšķiras namu iekšainām, reālistiskai ainavai, klusajai dabai, psiholoģiski niansētam portretam.…
