Pēc atgriešanās mājās viņš pasniedz Fēbei dāvnas fragmentus. Bet viņa nav dusmīga. Un neskatoties uz to, ka viņa vēl ir diezgan jauna, viņa lieliski saprot brāli, un uzreiz saprot, kāpēc Holdens atgriezās mājās pirms termiņa. Tieši sarunā ar Fibi Holdens pauž savu sapni: “Es sapņoju, ka mazi bērni vakarā spēlē milzīgajā laukā rudzos. Tūkstošiem bērnu, un apkārt nav nevienas dvēseles, neviena pieaugušā, izņemot mani ... Un mans uzdevums ir noķert bērnus, lai tie neiekristu bezdibenī. "
Tomēr Holdens nav gatavs tikties ar vecākiem un, aizņēmies no māsas naudu, ko viņa iekrājusi Ziemassvētku dāvanām, viņš dodas pie sava bijušā skolotāja Antolīni kunga. Neskatoties uz vēlo stundu, viņš pieņem Holdenu. Kā patiess skolotājs, viņš cenšas dod noderīgus padomus, kā veidot attiecības ar apkārtējo pasauli, taču Holdens ir pārāk noguris, lai uztvertu tādas sarunas. Tad pēkšņi viņš pamostas nakts vidū un pie savas gultas redz skolotāju, kurš glāsta viņa pieri. Turot aizdomās Antolīni kungu par sliktiem nodomiem, Holdens naktī pamet māju un guļ Lielajā centrālajā stacijā. Tomēr viņš diezgan drīz saprot, ka nepareizi interpretēja skolotāja uzvedību, un tas vēl vairāk viņu apbēdina.
Pārdomājot, kā dzīvot tālāk, Holdens nolemj doties kaut kur uz Rietumiem un tur, saskaņā ar senajām amerikāņu tradīcijām, mēģinās sākt visu no jauna. Viņš nosūta Fibi zīmīti, kurā izsaka nodomu aizbraukt, un lūdz ierasties pie muzeja, jo vēlas atdot no viņas aizņemto naudu. Bet mazā māsa parādās ar čemodānu un paziņo, ka dodas uz Rietumiem kopā ar brāli. Kad Holdens atsaka Fibi, viņa apvainojas uz brāli un saka, ka vairs neies uz skolu, un kopumā viņai šī dzīve ir apnikusi. Turpretī Holdenam negribīgi ir jāņem veselā saprāta viedoklis, uz brīdi aizmirstot par savu pilno noliegumu. …