Reformācija un kontrreformācija Eiropā un tās sekas 16.-17.gadsimtā

Renesanse. Eiropas kultūrā bija izteiktas renesanses iezīmes 15. – 16.gs. Vārds renesanse tulkojumā no itāliešu valodas nozīmē atdzimšana. Šajā laika posmā Eiropā atkal radās interese par antīko kultūru. Renesasnsi var iedalīt 3 periodos: Agrā Renesanse „jaunievedums” 15.gs., „harmonijas gūšanas” Augstā renesanse 16.gs. vidū, imitējošais manierisms. Pamat atziņa – cilvēks visu vērtību mēraukla. Garīgā kultūra un sadzīve kļuva ciešāk saistītas. Jauno domāšanu ietekmēja kultūra, lielie ģeogrāfiskie atklājumi, reformācija, nacionālo valstu veidošanās. Cilvēku domāšanu neierobežoja reliģiskās dogmas. Par renesanses dzimteni tiek uzskatīta Itālija, liela nozīme tās pilsētai Florencei. Tur uzauga un darbojās ievērojamākie renesanses laikmeta dižgari Leonardo da Vinči un Mikelandželo un Rafaēls. Šajā laikā tika veikti daudzi zinātniski atklājumi. Poļu zinātnieks Nikolajs Koperniks pirmais pierādīja, ka Zeme griežas ap Sauli, viņa ideju tālāk attīstīja Džordāno Bruno. Galileo Galilejs izgudroja pirmo teleskopu, Toričelli – dzīvsudraba barometru. Aklāja un attīstīja tipogrāfijas tehniku. Reformācijas laikā Bībeli pārtulkoja nacionālajās valodās. Izcilākie literāti bija angļu dramaturgs Viljams Šekspīrs, spāņu rakstnieks Migels Servantess. Renesanses arhitektūra parasti tiek raksturota kā pretreakcija gotiskajam stilam. Liela nozīme bija tēlotājmākslai. Slavenākie gleznotāji bija vācietis Albrehts Dīrers (gleznotājs, grafiķis), holandietis Rembrants van Reins, spānis Djego Velaskess.…