Dzīve
Rakstniece dzimusi Rīgā 1930. gada 20.decembrī galdnieka Roberta Šamreto un medmāsas Lūcijas Šamreto ģimenē kā vienīgais bērns. 1938. gadā iestājas Rīgas 28. pamatskolā. 1944. gadā kopā ar ģimeni tiek aizvesta uz Akenu pie Elbas darba nometnē, atgriežas 1945. gadā un iestājas N. Draudziņas 7.vidusskolā, kuru pabeidz ar sudraba medaļu. 1950.- 1955. g. studē LVU Vēstures un filoloģijas fakultātes žurnālistikas nodaļā. Pēc studiju beigšanas divus gadus strādā laikraksta redakcijā. Kopš 1957. gada viņa ir profesionāla rakstniece.
Bijusi Latvijas Padomju rakstnieku savienībā; Padomju Savienības Komunistiskajā partijā; 1965. – 1977. g. Latvijas Padomju rakstnieku savienības jauno biedru uzņemšanas komisijas priekšsēdētāja; Latvijas Padomju rakstnieku savienības valdes locekle; PSRS Rakstnieku savienības Centrālās Revīzijas komisijas locekle.
Rakstniecei ir trīs meitas - Inese (1951-1974), Ilze (1955), Aija (1957). Divreiz bijusi precējusies - ar Jēkabu Lasenbergu, bijušo leģionāru, un ar Česlavu Kindzuli, žurnālistu un tulkotāju. Abas laulības vēlāk šķirtas. Kopš 1978. gada pastāvīgi dzīvo laukos.
Daiļrade
Pirmais stāstiņš “Pat īkšķis nelīdzēja” publicēts 1955. gadā Žurnālā “Bērnība”. Šajā laikā parādās arī R. Ezeras recenzijas, kuras parakstītas gan ar R. Lasenbergas, gan R. Ezera vārdu. R. Ezera ienāk literatūrā, kad prozā dominē sociālais romāns (A. Upīts, V. Lācis); arī viņa sākumā iekļaujas šajā tradīcijā, taču drīz vien sāk iet savu ceļu, akcentē psiholoģiskās izpētes nepieciešamību un kļūst par spēcīgāko psiholoģiskās prozas meistari gan romānos, gan stāstos un novelēs.
Daiļrades sākumposmam vairāk raksturīga mentāla pieklusinātība un akvarelisks tēlojums (īsprozas krājumi: “Daugavas stāsti”, “Aiztek Gaujas ūdeņi, aiztek”, “Grieze, trakais putns” , romāns “Aka” , garais stāsts ”Vasara bija tikai vienu dienu” ), arī gaišs, humorpilns dzīvesprieks (stāstu cikls “Baraviku laika dullums” ) un pat drastiskums (“Dullie stāsti”).
Garais stāsts “Dzilnas sila balāde”
Tematika un raksturojums
Viens no labākajiem darbiem Regīnas Ezeras daiļradē. Tiek publicēts 1968. gadā. Šis ir darbs, kurā parādās pirmās tradicionālā romāna struktūras sairuma pazīmes. Darbā tiek izmantots neparasts vēstījuma paņēmiens – divu sieviešu (Sabīnes un viņas piecpadsmitgadīgās māsasmeitas Renātes) iekšējie monologi - vieni un tie paši notikumi tiek aplūkoti, raugoties no diviem atšķirīgiem skatapunktiem.
“Dzilnas sila balādē” stāstīts par 2. pasaules kara notikumiem (apmēram 1943. gads Latvijā), kad laikmeta traģiskie konflikti ielaužas mežsarga Kārļa Mangūža mājā un liek izšķirties: Kurā pusē tu esi? Par ko cīnies? Kurp ved tava sirds, tava cilvēciskā būtība? Uz šiem jautājumiem ir jāatbild ikvienam no daiļdarba personāžiem, apliecinot savu nostāju ar konkrētiem darbiem un rīcību.
Notikumi tiek attēloti hronoloģiskā secībā ar pavisam nelielām atkāpēm nesenajā pagātnē, tie tiek tverti un atspoguļoti Renātes un Sabīnes atšķirīgā redzējumā. Abu sieviešu monologu paralēlisms un maiņa, ar saviem iekšējiem samezglojumiem, jūtām un pārdzīvojumiem, patiesības atskārtumu, veido “Dzilnas sila balādes” vispārējo kompozicionāro ritmiku, reizē nosakot varoņu likteņus, arī Sabīnes dzīves traģisko finālu ezera dzelmē.
Darbības, raksturu un līdz ar to visa daiļdarba idejas attīstība norit pakāpeniski un psiholoģiski motivēti, kaut arī atsevišķu detaļu, atgadījumu, arī nejaušību un tēlu veidojumā.
Rakstnieces nodoms – parādīt varasdarbu atbalsis personāžu dvēselēs, atklāt neatgriezeniskās pārmaiņas, ko šādi notikumi atstāj cilvēka psiholoģijā, veidojot viņa tālāko dzīvi, raksturu un attiecības ar citiem cilvēkiem.
“Prasme paraudzīties uz cilvēkiem un notikumiem ar dažādas pieredzes, vecuma un dažāda rakstura varoņu acīm pavērusi autorei jaunas stilistiskas un kompozicionālas iespējas, padziļinot stāsta analītisko domu, variējot noskaņu”
…
