Grāmata “Reliģijas teorija” ir autoru Rodnija Stārka un Viljama Sima Beinbridža nozīmīgs ieguldījums reliģijas socioloģijā kaut vai tāpēc vien, ka tas ir pirmais nozīmīgais mēģinājums radīt mūsdienīgu vispārīgu reliģijas socioloģijas teoriju. Šī teorija ir universāla, jo tā savā argumentācijā nekoncentrējas tikai uz specifisku, lokālu vidi, bet ir pielietojama pētot gan Eiropas, gan Amerikas, gan arī maz zināmas, neattīstītu sabiedrību reliģiskās formas. Manuprāt, tas iespējams tikai pateicoties jaunai reliģijas definīcijai, ko piedāvā abi autori.
R. Stārks un V. S. Beinbridžs savu teoriju balsta uz septiņām vispārīgām aksiomām, no kurām dedukcijas ceļā, ņemot vērā gan sabiedrības kulturālās, gan strukturālās iezīmes, tiek attīsti skaidrojumi gan par reliģiju, tās attīstību un nepieciešamību, gan reliģiskām organizācijām, gan par sektām, to formēšanos un transformēšanos, gan par kultiem, to daudzajiem veidiem un veidošanās nosacījumiem, gan par sekularizāciju kā mūsdienu sabiedrības iezīmi.
Autori savu reliģijas teoriju balstījuši vairākās teorijās, kas ļauj šo darbu saukt par eklektisku teorētiskā līmenī. Pamatā tiek izmantotas apmaiņas un racionālās izvēles teorijas, taču kā grāmatas priekšvārdā ir minēts, šajā teorijā saskatāmi visai būtiski sociālo tīklu – strukturālās sociālās psiholoģijas un mācīšanās teorijas elementi. Savukārt, kultu rašanās tiek skaidrota pamatā izmantojot simboliskā intereakcionisma pieeju.…
