Reliģijas vēsture ir zinātnes nozare, kas petī pasaules reliģijas to vēstures gaita.
Reliģiju var aplūkot kā idēju sistēmu.
Reliģijas vēsture spriež par reliģiskam idejām, par simboliem un tēliem, kā arī par reliģiskiem tekstiem, par izmaiņām, kas notiek ar tiem vestures gaitā.
Reliģias vestures periodi:
1.Aizvēsture (akmens laikmeta reliģija) līdz 2500. gadam p.m.e.
2.Senās pasaules religiju periods (Senās Ēģiptes, Mezopotāmijas, Fenikijas u.c. vairs neesošās rel.) 2500.-1000. g. p.m.e.
3.Moderno reliģiju laikmets ( kristietība, islāms, jūdaisms u.c.)
Termonoloģija:
Modernā reliģiju pētniecība ir zinatnes nozare, kas izaugusi no teoloģijas („filozofijas par Dievu”), atšķiras no teologijas ar to, kanerisina jautājumu par vienas vai otras reliģijas patiesību.
Reliģiju pēta dažādu zinatnes nozaru parstavji.
1.jautājums, kuru apskata, ir religijas galvenais rakstīskais avots, jeb „svētie raksti”.
Pasaules izcelšnās stāstu sauc par kosmogoniju (grieķu kosmos=pasaule un gone=dzimšana).
2.jautājums ir par Dieva vai vairāku dievu izcelšanos. Dieva izcelšanas teoriju sauc par teogoniju (grieķu theos=dievs un gone=dzimšana)
Ikviena reliģija prasa no saviem piekritejiem zināmu domāsanu jeb prāta disciplinu vai arī ārējas uzvedības modeli, vai arī reliģisku ritualu izpildīšanu.
Reli’gijas uzskatu sistēmu sauc par doktrīnu.
Reliģiski nosacītu uzvedību attiecībās ar citiem cilvēkiem sauc par ētiku, simboliskas izdarības – par rituālu. Regulāru rituālu kompleksu devē par kultu.
Reliģisko mācību par cilveku sauc par reliģisko antropoloģiju.
„Pēstīšanas ceļa” macību sauc par soterioloģiju (grieķu soterion=pestīsana).…
