Latvijā vēsturiski ir izveidojies tā, ka te ir vairākas ticības – kristietība, kas iedalās katolicismā, luterānismā, pareizticībā, tad vēl ir baptisti, kā arī vecticībnieki. Ir arī tā saucamie pagāni, kas tic dieviem, kas it kā ir latviešu folkloras elementi kā, piemēram, Māra, Laima, Dēkla, Kārta...
Kristietība Latvijā ir ienākusi, vai arī pareizāk būtu teikt, latviešiem ir uzspiesta 12. gs. beigās, sākoties krusta kariem. Latvijā iebrauca vairāki kristiešu bīskapi, tika sludināts, ka kristietība ir glābiņš, ka kristietība ir vienīgā pareizā ticība, ka viss pārējais ir pagānu ticības. Bet, lai arī cik lielā mērā senie latvieši nebūtu pieķērušies saviem dieviem, viņus bija viegli pārvilināt, piespiest ticēt vienam Dievam – Jēzum Kristum.
No kristiešiem esam ieguvuši daudzas skaistas baznīcas visās Latvijas malās, kas lielisks akcents Latvijas arhitektūrā. Par piemēru varētu minēt – Sv. Pētera baznīcu Rīgā, Doma baznīcu, kā arī krāšņo Liepājas Sv. Trīsvienības pareizticīgo katedrāles draudzes baznīcu. Un, protams, vēl daudzas citas baznīcas, kas vienā vai otrā ziņā atšķiras cita no citas ar krāšņumu un atrašanās vietu. No kristiešiem mēs arī guvām Bībeli, kas grūtos brīžos ļoti daudziem latviešiem sniedz atbalstu un domu patvērumu, kā arī ierasts Latvijā ir svētceļojums uz Aglonu, kas piešķir Latvijas kultūrvidei tādu kā vienotības sajūtu uz to brīdi. Saistošs ir tas fakts, ka Latvijā ir grūti lauzt aizspriedumus, jo kristietība nepieļauj viendzimuma laulības, tātad arī Latvijas iedzīvotāji, kas lielākoties ir kristieši to nepieļaus, bet, iespējams, nepieļaus tikai tāpēc, ka tā nosaka viņu ticība.
…